Uzvilku vecās, noplukušās džinsa bikses, melnu krekliņu un sasēju matus augstā astē. Izgāju no savas istabiņas un klusi aizlavījos pie Elizabetes. Iešmaucu viņas istabiņā, kur gandrīz vai bija identiska manējai.
„ Iedod iedzert. '' Klusi prasīju, lai neviens nedzird. Redziet, mūsu audzinātājām patīk slēpt konjaku un viskiju plauktos kur it kā glabājās „ grāmatas " un vakaros iedzert. Aizvakar mēs ar Leo un Eli ( Elizabete ) ielavījāmies un paņēmām pāris pudeles.
„ Ņem. '' Viņa izvilka no matrača pudeli un pasniedza to man. Es nedaudz iedzēru un atdevu to atpakaļ.
*Brokastis*
Kad mēs trīs, iegājām ēdnīcā, visas čalas apklusa un vairāki desmiti pārbijušos acu pāri vērās mūsos. Trīs meitenes piecēlās, atbrīvojot vietu mums. Daudz nedomājot, apsēdos pa vidu un Leo ar Eli man blakus no abām pusēm. Pagāja desmit minūtes, taču joprojām neviens neizdvesa ne skaņas. Es nobrīnījos, kāpēc tik ilgi nenāk audzinātājas.
„ Jauki, visi tik klusi! „ Ēdnīcā ienāca direktore un viņai sekoja kāds puisi. Viņam bija tumšas acis un tumši mati. Kreisā roka bija notetovēta.
„ Šis ir Bredlijs. Jauniņais. Bredlij, vēlies ko teikt? „ Direktore uzsmaidīja puisim.
„ Man ir 17 gadi, esmu no Daugavpils. Viss. „ Viņš vienaldzīgi attrauca sabāžot rokas kabatās.
„ Labi tad ej sēdies. „ Direktore pasmaidīja. Bredlijs atnāca un nosēdās pretī man, brīvajā vietā. Jāatzīst, tuvumā, viņš ir vēl simpātiskāks.
Visu brokastu laiku, es viņu vēroju. Nespēju par neko citu padomāt, kā vienīgi par viņa biezajiem matiem, kurus tā vien gribas pabužināt, par viņa dziļajām acīm, kurās varētu lūkoties mūž.... Džesik?! Par ko Tu domā?!
„ Džes, nāc, ejam! „ Elizabete saķēra manu roku un pievilka mani kājās. Tā biju aizsapņojusies, ka nemaz nemanīju, ka visi jau ir paēduši. Kopā ar Leo un Eli izgājām ārā. Es apsēdos aiz koka un viņi tāpat.
„ Džes, Tu pārāk uzkrītoši visu laiku blenzi uz to čali. „ Leo iesmejas un es palūkojos viņu.
„ Uz Bredliju, vai? „ Nevainīgi iejautājos.
„ Nu re, Tu pat atceries kā viņu sauc, lai gan Tu te reti kuram atceries vārdu. „ Arī Elizabete sāka mani ķircināt.
„ Ko? Es neko... „ Centos attaisnoties, lai gan viņi pārāk labi mani pazina. Pēkšņi zars virs mums sakustējās un es palūkojos uz augšu. No augšas uz mani lūkojās tās dziļās, tumšās acis.
Vai viņš tur visu laiku bija?!
