„ Zini, nav labi noklausīties svešas sarunas! „ Piecēlos kājās un parāvu viņu aiz kājas. Puisis novēlās zemē un gulēja pie manām kājām.
„ Vēlreiz, pamēģināsi noklausīties, tici man, slikti būs. „ Nikni paglūnēju uz viņu un pagāju garām. Man sekoja Leo un Elis. Mēs aizgājām aiz mājas un atspiedāmies pret ķieģeļu sienu.
„ Ķēms tāds! Kā viņam nav kauna noklau... „ Es jau gatavojos nosaukt viņu pāris nepatīkamo vārdos, kad sadzirdēju direktores balsi. Viņa sauca mūs trīs un izklausījās diezgan nikna. Mēs iegājām iekšā un tur jau stāvēja direktore un dažas audzinātājs. Vienai no viņām bija rokās viskija pudeles. Ieskatoties, sapratu ka tās ir tās, kuras mēs nočiepām.
„ Kurš ņēma?! „ Direktore nodārdina un dusmīgi blenž uz mums. Neviens no mums nebilst ne vārda.
„ Tātad grupā darbojāties, ja? Nu labi, tad grupā arī strādāsiet! Marš, visi trīs ravēt dobes! „ Viņa ļauni uzkliedz un mēs izvelkamies ārā. Es paņemu kapli un spaini. Viņi katrs pa kaplim. Mēs iesēžamies dobē un sitam zemē kapļus. Nevienam no mums, nepatīk ravēt. Precīzāk – riebjas.
*2 dienas vēlāk*
„ Tevi adoptē?! „ Iekliedzas Leo un atpleš muti. Es nopūšos un blenžu zemē.
„ Jā, tā sanāk... „ Nedaudz pasmaidu.
„ Apsveicu! „ Elizabete apskauj mani. Pēc tam arī Leo.
„ Kad viņi atbrauks? „ Leo liek man apsēsties uz zemes.
„ Šodien. Pēc 10 minūtēm. Man jūsu pietrūks! „ Apķeros ap viņiem un saspiežu apskāvienā.
„ Mums tevis arī... „ Leo skumji pasmaida ,pirms es pieceļos.
„ Man jāiet krāmēties. Palieciet sveiki... „ Es pēdējo reizi uzsmaidu viņiem un aizeju. Man nobirst pāris asaras. Man tik ļoti viņi pietrūks! Es ieeju savā istabiņā un sametu vecajā somā savas mantas. Nu, tās nav nemaz tik daudz. Daži apģērbi un maza kladīte. Noeju lejā un tur jau gaida direktore.
„ Beidzot tikšu no tevis vaļā.. „ Dzirdu viņu zem deguna nobubinam.
„ Jūs man arī pietrūksiet. „ Pasmaidu diezgan ļaunu smaidu. Tajā brīdī, atveras durvis un ienāk iekšā vīrietis. Ne vairāk par 20 gadiem viņam nav. Viņš ir ģērbies melnā uzvalkā, mati ir kārtīgi atglausti.
„ Ak, Džeremij, nāciet! „ Direktore laipnā balsī uzsauc un viņš apgriežas un uzlūko mani. Vai viņš ir tas kurš mani adoptē?!
„ Džesik, šis ir Džeremijs, viņš tevi adoptēs. „ Sieviete mīļi pasmaida.
„ Sveika, Džesika. „ Viņš pasmīn. Es neveikli pasmaidu un novēršu skatienu.
„ Džesik, dosimies uz māju, ja? „ Viņš pasmaida un pamāj man lai eju...
