Skaista tā ir,
Vārdiem neizsakāma.
Skarba reizēm
Un neprognozējama.
Bet vietām tā pilnīgs pretstats ir -
Tik trausla,
Ka doma vien tik,
Ja pirkstu piedursi,
Sadrumstalosies tā
Miljoniem gabalos sīkos.
Postoša tā ar reizēm
Un iznīcoša,
Ka priekšā savā slaucīs visu,
Un neatstās neko.
Tā jokus neizprot,
Zināt nevar kāda būs tā.
