Laiks stājas
Līdz apkārt sasalst viss
Un pārstāj kustības savas.
Bet sāpes vēl jūti,
Kad čiekurs vientuļš krīt
Un pret galvu sitas,
Jo no sala izlauzies.
Saule silda ar stariem saviem
Visu, kam skarties var
Ar cerībām laika salu kausēt.
Vējš tai palīdzīgu dvašu sniedz,
Laikam attapties vajag
Tas sasalt nedrīkst.
Vēl cerības stars pastāv mazs,
Bet ne uz ilgu.
Mēness sauli projām triec,
Jo laiks viņa pienācis
Pār debesu jumu valdīt.
Nakts ir mēness valstība,
Tikai tas zvaigznes savaldīt spēj,
Kad tās bērna prātā dzīvojas.
Rāmji tām nepastāv.
Bet vēja lūgumu uzklausa
Un laika rāmjus atjaunot steidz.
