Black Rose

Chapter 7

Biju neērti iekārtojusies svešā dīvānā, kad atradās istabā, kuru es nekad agrāk nebiju redzējusi. Sienas bija klātas ar tumšām tapetēm ar rožu rakstu un grīda bija noklāta ar gandrīz melnu, neticami spīdīgu koku. Es nezināju, kur atrodos, nekad agrāk šajā telpā nebiju bijusi. Biju par simt procentiem pārliecināta, ka šis nav neviens no Maiklam piederošajiem naktsklubiem, bet vēl dīvaināks man likās fakts, ka es nezināju kā šeit esmu nokļuvusi, tomēr nejutu ne kripatiņas baiļu.

Pie pretējās sienas atvērās durvis, kuras iepriekš nemaz nebiju redzējusi, jo tās cieši pārklāja tumšās tapetes, liedzot man iespēju saskatīt kaut durvju rāmi, pateicoties telpas krēslai. Ja pirms mirkļa es nejutu ne piliena baiļu, tad tagad šī sajūta stindzināja manu ķermeni, kad Ebigeilas Montgomerijas bāli zaļās acis skatījās manās.

Mana elpa ieķērās kaklā, neļaujot man kārtīgi noformulēt savas domas - „Nē, nē, nē tas nevar būt. Tu esi mirusi!" - nočukstēju diezgan skaļi, bet likās, ka viņa nedzird nevienu manu vārdu.

Es baiļu sastindzināta vēroju kā sieviete piegāja pie maza skapīša, ko iepriekš nebiju ievērojusi. Viņa neko nesakot atvilka lādi un izņēma no tās kādu pabiezu dokumentu mapi. Ebigeila man joprojām neko neteica, turot rokās tikko paņemtās lapas, ļaujot acīm slīdēt pār rindiņām.

Mani pārņēma nesaprotama ziņkāre, un es lēni piegāju sievietei tuvāk, lūkojoties viņai pār plecu pētīju iekšā esošos dokumentus. Kādu brīdi nesapratu, uz ko tieši es skatos, bet pēc brīža, atkal un atkal pārlasot tumšos burtus, kas bija kārtīgi sakārtoti pa rindām uz baltā papīra, man atnāca apjausma. Ebigeilas Montgomerijas rokās gulēja dzimšanas apliecība.

Adelīna fon Tīsa. Dzimusi 1997.gada 13. decembrī.

Mātes vārds : Ebigeila Montgomerija.

Tēva vārds : Aleks fon Tīss.

Manu ķermeni pārņēma spēcīgas tirpas, un aukstums, ko iepriekš nebiju ievērojusi, ieplūda manā ķermenī gaismas ātrumā. Ebigeila uzmeta man skatienu, bet es nesapratu, ko tas nozīmē. Sievietes skatiens bija tukšs, bet tajā pat laikā skumjš.

Es nespēju sakopot savas domas, lai izteiktu vārdus. - „Tu esi mana māte?" - kad beidzot atradu vārdus, trīcošā balsī jautāju, cieši skatīdamās sievietes acīs.

Viņa man neatbildēja, tikai drūmi lūkojās pretim, reizē slīdot uz durvju pusi pa kurām bija ienākusi. Es gribēju viņu noķert, pajautāt visus jautājumus, kas bija manā prātā, bet ar katru soli, ko spēru tuvāk durvīm, tās tikai no manis attālinājās.

„Nē! Tev vēl jāpaliek!"- centos apturēt Ebigeilu, bet manas izredzes izzuda, kad sieviete pazuda aiz durvīm, liekot tām izgaist reizē ar sevi.

Atjēdzos no briesmīgā sapņa skaļi elpojot, mana piere bija pārklājusies ar plānu sviedru kārtiņu, un puiša krekls, kas visu nakti bija mani sildījis, tagad bija pielipis pie muguras. Ievilku pāris dziļas elpas, lai nomierinātu savu strauji pukstošo sirdi un beidzot paskatījos apkārt. Harija man blakus vairs nebija, pirmajā brīdī man likās, ka viņš varētu būt atklājis, kas es esmu, bet uzreiz sevi nomierināju, zinot, ka Maikla plāns nevarētu noiet greizi. Kārtīgi izberzēju acis, pieceļoties gultā sēdus, un mans skatiens atkal aizklīda līdz bilžu rāmjiem uz Harija naktsskapīša, no kurienes jau atkal man pretim raudzījās seja no mana sapņa. Sievietes bilde man lika atcerēties manu un Harija vakarnakts sarunu par Ebigeilas bērēm, es biju apsolījusi, ka būšu tur, lai viņu atbalstītu, bet tagad es nezināju vai spēšu to izturēt.

„Tas bija tikai sapnis." - klusi pie sevis nomurmināju un izrāpos no milzīgās gultas, tas noteikti bija tāpēc, ka Harija mātes bilde bija pēdējais, ko redzēju pirms puisis nodzēsa gaismu.