Black Rose

Chapter 26

Noklaudzēja smagās metāla durvis, kas lika manām acīm sparīgi atsprāgt vaļā. Miegs bija aizdzinis spiedošās sāpēs, ko radīja roku dzelži ap abu plaukstu locītavām, kas bija savilkti cik stingri vien iespējams. Es īsti nezināju, kur atrodos. Tiklīdz mašīna bija apstājusies, mūsu acis tika aizsietas un es tiku izvilkta no mašīnas, tādējādi šķirot mani un Hariju. Man nebija ne mazākās nojausmas, cik dienas bija pagājušas, kopš mēs bijām šķirti, jo sēžot tumšajā bunkurā, mana laika izjūta bija pilnībā izzudusi.

Viens no Maikla padotajiem ienesa paplāti ar ēdienu, ko atstāja turpat pie durvīm, liekot manam jau tā novājinātajam ķermenim pašam tik klāt paplātei. Īsajā brīdī, kad caur durvīm pasprwucās jebkāda gaisma, es paspēju ieraudzīt, kas bija uz šķīvja, tomēr manas smadzenes nespēja tam pielikt klāt nosaukumu. Lēni gremojot pretīgo ēdienu, pārdomāju savu dzīvi, kas bija man ļoti neraksturīgi. Centos domās atvainoties visiem, kas stājušies manā ceļā un pēc tam tikuši no tā aizvākti ne tajā labākajā veidā, visiem, ko Maikls pasūtījis nogalināt vai aplaupīt.

Tikai ne Alekam, viņa vārds manā grēku atlaišanas sarakstā nefigurēja.

Man beidzot bija žēl. Pēc sešu gadu darbošanās pie viņa, es tiešām nožēloju izdarīto. Klusi iesmējos par savām absurdajām domam. Saprotot, ka man nebūs labāks dzīves nobeigums. Bija tikai viena lieta, ko es nevarēju saprast. Kāpēc Maikls nav sācis rīkoties, ja jau mēs esam šeit?

Bet varbūt viņš jau bija nogalinājis visus pārējos, man par to nezinot. Nespēju izlemt, kas bija sliktāk - nezināt par notikušo, vai sēdēt un prātot par to, kas varētu būt noticis.

Manas domas iztraucēja smago durvju čīkstoņa, tām atveroties otro reizi pusstundas laikā. Šoreiz manā priekšā nebija kāds no Maikla padotajiem, bet gan viņš pats. Nokrekšķinājos, lai mana balss neskanētu izbiedēta. – „Sveiks, boss." – pasmīnēju uz vīrieša pusi. Man tik tiešām vairs nebija, ko zaudēt.

Viņš notupās, un cieši paskatījās manā sejā. – „Sveika, Adelīn." – nākamais, ko jutu bija kā viņa lielā plauksta ar lielu atvēzienu atsitas pret manu vaigu, kas momentāni sāka svilt.

„Tava māte tev laikam nav mācījusi kā izturēties pret dāmām." – nosmējos, ignorēdama spēcīgās sāpes vaigā.

„Es īsti nezinu ko, lai ar tevi dara." – viņš domīgi nomurmināja. – „Varbūt tu gribi redzēt kā es ielaižu lodi tava čirkainā draudziņa galvā?" Tātad viņš vēl nebija to izdarījis.

Sakodu zobus, lai neizrādītu nekādas emocijas. – „Jā, gribu."

Par šādu atbildi Maikls izskatījās ne mazāk pārsteigts kā es, par savas balss noteiktību. – „Man ilgi būs jāgaida? Vai tad moto nebija jo ātrāk, jo labāk?" – atbalsoties pret netīro sienu, lēni cēlos kājās.

Vīrietis sagrāba manas roku dzelžos saslēgtās rokas, un izvilka mani pa durvīm, man priekšā pavērās garš, netīrs gaitenis, no kā griestiem dažviet pilēja ūdens.

Ak tad šeit es nomiršu. Jauka vietiņa.

Iesmējos par savu domu, šķita, ka mani vairs neuztrauc itin nekas. Es tikai vēl pēdējo reizi gribēju redzēt Hariju un atcerēties visas prieka pilnās dienas, ko pavadījām kopā, neskatoties uz nepārtrauktajām bailēm no Maikla.

Tiku vilkta caur vairākiem gariem gaiteņiem, līdz beidzot ieraudzīju trepes uz augšu, tagad apmēram saprotot, ka visu laiku biju atradusies pagrabā. Lielā ātrumā Maikls mani vilka augšā pa daudzajiem pakāpieniem, kad bijām nonākuši pareizajā stāvā, es drudžaini kampu gaisu, lai nostabilizētu savu elpošanu.