Kad kārtējā vāze lidoja pret viesnīcas numuriņa pelēcīgi zilo sienu, liekot man bailēs sarauties, es saprau, ka vajadzēja paklausīt Luisa padomam un atstāt Hariju vienu uz vismaz dienu. Lai ļautu puisim nomierināties un padomāt. Tomēr es zināju, ka tā nebūtu laba ideja. Es nevēlējos atstāt viņu vienu ar savām domām, kas to lai zina, ko viņš iesāktu. Puisis bija sāpināts vairāk nekā es spēju iedomāties, un to biju izdarījusi es - cilvēks, kam viņš tik īsā laikā bija uzticējis sevi visu, it neko neprasot pretī.
Luisa padoms par Harija atstāšanu vienu mani nepārliecināja. Diena būtu par maz, un es nezināju vai viņš vispār man kādreiz piedos, manuprāt, tas bija par daudz prasīts. Šis bija pirmais brīdis manā dzīvē, kad es biju izmisumā un nezināju ko darīt, es varēju tikai noskatīties kā vissvarīgākais cilvēks manā dzīvē, cieš. Manis dēļ. Es nebiju viņu pelnījusi. Es varētu nodzīvot divsimt dzīves nožēlojot visus savus grēkus, bet tik un tā es nebūtu pelnījusi tādu puisi kā Hariju. Viņš bija tik labsirdīgs, tik uzmanīgs un tik sirsnīgs, ka tas dažreiz nāca par ļaunu viņam pašam. Un šī noteikti bija tā reize.
Kad pēdējā vāze, kas bija atrodama viesnīcas istabiņā, bija sašķīdusi pret sienu, pievienojoties pārejām lauskām uz grīdas, viņš smagi iesēdās platajā, atsperīgajā gultā un, saķerdams galvu plaukstās, iebrauca ar pirkstiem savos tumši brūnajos, lokainajos matos. Es varēju tikai skaitīt sekundes līdz viņa asaras sasniedz šampanieša krāsas paklāju. Un mana sirds salūza atkal no jauna. Es nezināju kā palīdzēt. Viss, ko es gribēju bija pieiet pie viņa un ieritināties puisim klēpī, ar pirkstiem slaukot sāļās asaras no viņa vaigiem, bet es nedomāju, ka viņš gribētu, lai viņam pieskaros.
Puisis nepacēla acis arī tad, kad iezvanījās mans telefons, un es lēnām kustībām to pieliku pie auss. Man nebija ne mazākās vēlmes runāt ar kādu, man nebija ne mazākās vēlmes darit it neko. Tomēr man nebija izvēles.
"Klausos." gandrīz nedzirdami nočukstēju klausulē, nepazīstamajam numuram, domādama, ka tas ir Luiss, kas zvana no sava viesnīcas numuriņa.
"Maikls zin kur tu esi." bija vienīgie vārdi, ko nepazīstamā balss norūca, pirms atvienoja zvanu.
Mana pasaule jau atkal apstājās.
Harija skatienu sajutu tikai tad, kad jau biju gandrīz ārā pa numuriņa durvīm, bet viņš tik un tā pat nepiecēlās, lai man sekotu, taču tagad man bija vienalga, manā prātā bija tikai vārdi, ko dzirdēju telefona klausulē. Pēc mirkļa jau kā bez saprāta dauzījos pie Luisa durvīm, un nebeidzu kamēr viņš tās neatvēra.
"Maikls zin kur mēs esam." gandrīz histēriski iebļāvos, jau skriedama pie viņa kofera un mezdama to viņam rokās, lai viņš saprot, ka ilgi palikt šeit vairs nevaram. Es zināju, ka izskatos kā psihopāte, kas tikko izbēgusi no trako nama, bet tas bija pedejais par ko es tagad domāju.
"Adelīn, nomierinies!" puisis iebļāvās, un tas man lika mazliet atjēgties. Atlaidu viņa drēbes, kas bija manās rokās un vienkārši sabruku uz grīdas.
Es biju izmisumā, nevarēju to nosaukt nekā savādāk. Pat īsti nesapratu par ko tieši raudu, asaras tikai turpināja birt pār vaigiem. Likās, ka gribu izraudāt visu savu dzīvi, tāpēc sēdēju uz grīdas un ļāvos emocijām, līdz jutu siltas rokas ap sevi. Tomēr tās nebija tās rokas, ko es būtu gribējusi, bet bija jāsamierinās. Luiss iecēla mani gultā un ievilka siltā apskāvienā, klusi murminādams mierinošus vārdus, kamēr manas asaras veidoja arvien lielāku pleķi uz viņa pelēkā krekla. Es jutos vāja un man nepatika tā justies. Es ienīdu šo sajūtu, šķita, ka nekas vairs nav darāms, un ka man ir jāsamierinās ar notiekošo.
Get your shit together!
Balss manā galvā iebļāvās. Tad es arī sapratu, ka esmu vienīgā, kas kontrolē šo situāciju, tāpēc man ir jāceļās, jābūt stiprai un nav laika raudāšanai.
"Es jūtos nožēlojami." nočukstēju un Luiss pavisam nemanāmi iesmējās, pirms pacēla manu galvu, lai ieskatītos manā sejā.
"Es neredzu iemeslu, lai tu tā justos." viņa lupās pamanīju mazu smaida atblāzmu, kas atspoguļojās arī puiša acīs, tomēr uzreiz arī izdzisa.
Man nebija ne mazākās nojausmas kāpēc puisis pret mani tik labi izturējās. Es biju tā briesmone kuras dēļ viņa labākais draugs pašlaik cieta pašas nepanesamākās sāpes, kādas vien cilvēks var iedomāties.
"Man ir kauns." ievilku elpu. "Par to, ka viss ko es daru ir raudu, un nevaru saņemties, neskatoties uz to, ka pie visa esmu vainīga tieši es. Par to, ka es viņā iemīlējos kā tāda muļķe. Par to, ka es sev neesmu padarījusi galu, ko man sen jau vajadzēja izdarīt. Es esmu briesmone."
"Adelīn, Tu labi zini, ka tā nav patiesība..." viņš iesāka, meklējot pareizos vārdus, lai izteiktu savu domu, jo mēs abi zinājām, ka viss ko es teicu bija patiesība.
Es atļāvos pārtraukt Luisu, kas centās atrast pareizos vārdus, tomēr tie pie viņa nemaz nenāca. "Es iešu atpakaļ pie Harija. Negribu viņu atstāt vienu, lai gan es esmu pati sliktākā kompānija kāda var būt." izkāpu no gultas. "Es izdomāšu ko darīt tālāk, ja Maikls tiešām zin kur mēs esam, un darīšu Tev zināmu turpmāko plānu."
Ejot pa gaiteni, kas šķīra Luisa istabu no mūsējās, es ievēroju logu. Lēni piegāju, un pamanīju, ka to ir iespējams attaisīt, pagriezu rokturi un logs atvērās. Ievilku elpu un paskatījos lejup, no zemes mani šķīra piecpadsmit stāvi, kas būtu pietiekami, lai pēc kritiena es vairs neko nejustu. Tomēr es to nedrīkstēju darīt, vismaz pagaidām ne. Man bija pienākums nogādāt viņus drošībā, un tad es varēšu domāt ko darit ar sevi.
Lēni verot vaļā musu istabiņas durvis, biju gatava uz jebkādu skatu. Tomēr nebija tik traki kā biju iedomājusies. Harijs sēdēja gultā un viņa sarkanās acis nejūtīgi skatījās vienā punktā uz sienas. Iegāju vannasistabā, lai nomazgātu seju kad paskatījos spogulī vienīgais ko redzēju bija manas sarkanās, saraudātās acis, tādas pašas kā viņam. Un es jau atkal iedomājos par to, ka es neesmu pelnījusi raudāt, es neesmu pelnījusi parādīt viņam, cik ļoti nožēloju izdarīto.
"Saņemies." nočukstēju spoguļattēlam un stingri sakodu zobus, lai neizlaustos jaunas asaras, kas man lika prātot par to, cik ilgi ir iespējams raudāt.
Apsēdos krēslā, un tāpat kā viņš skatījos vienā punktā, cenšoties nejust neko.
"Nāc šurp." Harijs nočukstēja, uz mani neskatoties. Viņa balsī skanēja tik daudz apslāpētu sāpju, padarot viņa balsi daudz savādāku, nekā es to atcerējos.
Nepārdomājot vai man izlikās, aizvilkos līdz gultai un ierāpos viņam blakus. Gandrīz tajā pašā mirklī, viņš aplika man apkārt rokas, ievelkot mani mazliet rupjā apskāvienā, bet man nebija iebildumu.
"Harij.." iesāku teikumu, pat nezinot ko gribu pateikt.
"Aizveries, es negribu neko dzirdēt." viņš nočukstēja, un es atspiedu galvu pret viņa krūtīm. Jau atkal ļaujot asarām ritēt par maniem vaigiem. Es zināju, ka arī par puiša vaigiem rit jaunas asaras.
Kas sekos tālāk, man nebija paredzams, bet es zināju, ka šis apskāviens nav mīlestības pierādījums. Harijam pašlaik vienkārši nebija neviena cita, tāpēc es biju vienīgais variants. Un patiesībā, es ar to biju apmierināta, tomēr man bija bail par to, kas notiks, kad viņš sapratīs, ko tieši es esmu izdarījusi un cik dziļi tas viņu ir sāpinājis.
Nospiežam zvaigznīti, mīļie! :))
Bučas mīlu
Katrīna
YOU ARE READING
Black Rose
Fanfiction"Iemīlēties nepareizajā cilvēkā ir viegli, Harij." teicu, mērķējot ieroci puiša galvā. "Bet ko tālāk?"
