Skolas Romāns

Kad vēsture atkārtojas.

Ziema.Laukā jau snieg decembra biezais sniegs.
Atveras istabas durvis.
Pa tām ienāk 30 gadīga sieviete.
Viņas meita turpat uz gultas saldi sņākuļo.

*Lanas skatu punkts*

*Sapnis*
Es kritu.Viss tika palenināts.
Pedējais kas iešavās man prātā pirms tam kad mans  ķermenis smagi piezemējas pie zemes bija Andis.
Īsti es nesapratu kapēc.
Atsitosties pret cieto zemi mani pārņēma vientuļa tumsa.
Kura tāpat kā es nekad nesbūšu nekas vairāk par parastu melnu pleķi.
*Sapnis beidzas*

-Lana!Lana mosties!
Es izdzirdēju mātes saucienus.
Manu seju klāja sīki sviedru pilieniņi.
Murgs.
Tas bija tikkai murgs.
Nekas vairāk.
-Viss kārtībā?
Māte uztraukusies jautāja.
Man gribējās kliegt ka nē man nab visa kartībā bet....
-Jā viss kārtībā.Cik ir pulkstens?
Piecēlusies sēdus es jautāju.
Nebija pat jāpārlaiž acis pār istabu kad bija jau skaidrs ka manā istabā valda īsta nekārtība.
-08:10
Viņa atbildēja un iepleta acis.
-Vai mans dievs!Tu tak nokavēsi!
Viņa iesaucās un izmetās no istabas.
Cik jauki.
Pirmdiena un jau kavēju.
Kas var būt labāks?!
Izmetusies no savas gultas es pieskrēju pie skapja un izvilku melnus džinsus un topiņu.
Nekas īpaš.
Izķemējusi matus es sataisīju tos nevīžīgā copē un izskrēju ārā pa ceļam paķerot skolas somu.
Ieskrējusi virtuvē paķēru mātes gatavoto sviestmaizi un devos rikšos uz skolu.
Skrienot pāri ielai mani gandrīz notrieca mašīna.
Nolamājusies es skrēju tālāk.
Kad mana kāja tik tikko skāra skolas grīdu atskanēja zvans.
-Nu nē!
Es nokliedzos pa visu skolu un skrēju uz klasi pa ceļam atsitos kāju pret skapīti.
-Nu nē!Man vēl drēbes janovelk....
Iemetusi meteli skapī turpināju skrējienu.
Ieskrējusi klasē man tika pievērsti vairāki pazīstami skatieni izņemot vienu.
Pie galda sēdēja vīrietis.
Viņam bija ogļu melni nekārtīgi mati un zilas caurdurošas acis.
-Es protams atvainojos ka iztraucēju jūsu blenšanu bet stunda sākās pirms 10 minūtēm.
Sēžošais vīrietis dzēlīgi noteicis piecēlās kājās.
Jā viņš noteikti ir pats labākais skolotājs.
Es sarkatiski nodomāju.
-Es atvainojos.
Pievērsusi skatienh zemei es noteicu.
-Sedies!
Viņš noteica un piegāja pie tāfeles.
Lēnā solī es piegāju pie sava nobružātā sola un apsēdos.
-Nu tu laid vaļā!šitā nokavēt pie jaunā skolotāja!
Maija mana draudzene nočukstēja man pie auss.
Mēs ar maiju esam bērnības draudzenes.
Parasti viņa bija tā populārā bet es viņas ēna.
-Kas viņš ir?
Es nočukstēju.
Pagāja neliels laiciņš kamēr viņa atbildēja.
-Lantiss Dešanels.Jaunais vēstures skolotājs.
Viņa atbildēja un turpināja pierakstīt.
Izvilkusi kladi es sāku puerakstīt.
-Un kapēc tieši mūsu skolā?
Es jautāju.
Viņa paskatījusies uz mani veltīja man "tu nopietni" skatienu
-Sakot ka tas dēļ tā ka viņa sieva ar dēlu mistisku iemeslu dēļ gāja bojā un viņš vēlējās tikt pēc iespējas tālāk no tās pilsētas.
Viņa noteica un sastinga.
Pie mums buja piegājis skolotājs.
-Lana pēc stundām ienāc pie manis.
Viņš īgni noteica un pagriezies devās pie tāfeles.
Atlikušā stundas daļa vilkās neciešami lēni.
Gluži tāpat kā visa diena.
Kad bija pienākusi skolas dienas beigas es piespiedu kārtā devos uz klasi.
-Drīkst?
Es noprasīju skolotājam kurš sēdēja uz palodzes un blenza pa logu kautkur tālumā.
Novērsis savu skatienu no loga viņš pamanījis mani nostājās stāvu kājās.
-Protams.
Viņš noteicis panāca pāris soļu uz priekšu.
-Kapēc jūs mani pasaucāt?
Es nedroši pajautāju.
-Un kā tev liekas?Varbūt sāksim ar to ka tev nesekmīga vēsture un beigsim ar to ka tu lien ar savu degunu citās dzīvēs.
Viņš dzēlīgi nokliedzās.
Manās acīs iedūras mazas asariņas kuras es centos apspiest.
Tomēr viena paguva noritēt.
Zinu tas ir stulbi ka sāku raudāt gandrīz neparko bet man tā ir.
Ja kāds uz mani sakliegs es sākšu raudāt.
Tas kas sekoja nākošais mani pārsteidza.
Viņš pienāca pie manis un saudzīgi notrausa manu asaru.
Tad samulsis par šadu rīcību viņš apgriezās riņķī un piegājis pie galda paņēma vienu lapu un pasniedza man.
-Tas ir eksāmens kur tu dabūji divnieku.Tev ir iespēja to izlabot.
Noteicis viņš norādīja man uz pirmo solu.
Mazliet apdomājusies es apsēdos pie sola.
Likās ka lapā ir ķīniešu ābece.
Jā tiešām ķīniešu ābece.
Pacēlusi roku es pasaucu skolotāju.
-Nu?Kautko nesaproti?
Viņš pajautāja un apsēdās man blakus.
Mani pārņēma pasakaina smarža.
Stulbene.
Es pie sevis nodomāju.
-Jā es nesaprotu pirmo uzdevumu.
Atbildēju un norādīju uz lapu.
-Jau?
Viņš iepletis acis noteica.
Es apstiprinoši pamāju.
-Nosauc 3 tavuprāt lietas ko varētu darīt tā laika cilvēki.
Viņš noteica .
Kad biju atbildējusi viņš pateica lai ķeros pie nākamā uzdevuma.
Un tā es nonācu līdz pedējam uzdevumam.
Varētu teikt ka kļuvi nedaudz gudrāka nekā biju.
-Labi šodienai pietiks.
Viņš noteica un es ielūkojos pulkstenī.
16:04
Jā māte noteikti jau uztraukusies.
-Paldies un uzredzēšanos !
Es noteicu un izgāju ārā no klases.
Durvis aiz manis atvēras un pa tām iznāca skolotājs.
-Ko?
Viņš pajautāja.
-Emm.....
Man nebija ko atbildēt.
Pilnīgi neko.
Viņš nopūties aizgāja.
Jā tiešām best skolotājs ever.
Uzvilkusi mēteli es devos ārā no skolas un šķērsoju ielu līdz melns BMV piestāja 5 cm no manis.
Un uzminiet kurš bija pue stūres?
Skolotājs.
Un nejau kurš katrs bet gan Lantiss Dešanels.
Viņš drūmi palūrēja uz mani un ar galvas žestu aizcināja iesēsties mašīnā.
Nu un ko izdarīju es?
Protams ka iekāpu.
Iekāpusi es sajutu kafijas smaržu.
Tā bija tik patīkama.
-Kur tu dzīvo?
Viņš noprasīja mirklī kad gribēju ko pateikt.
-Skinsveru ielā 7.
Atbildēju un pievērsos apkārtnes vērošanai.
Laukā ka jau ziemā sniga sniegs.
Viņš likās tik mīksts un pūkains bet tajā pašā laikā salts un auksts.
Mašīna vairākas reizes griezās pa labi un tad apstājās.
-Esam klāt.
Viņš noteica un pamāja uz māju.
Manu māju.
-Kapēc jūs mani atvedāt?
Es nedroši pajautāju.
-Tapat vien.Nedomāju ka tev būtu patīkami iet pa puteni.
Viņš noteica.
-Jā protams.Paldies.
Es noteicu un izkāpu no mašīnas.
Ātrā solī es iegāju mājā.
Pa manām lūpām izlauzās kliedziens kuru es centos apslāpēt.
Manā acu skatienā pavērās briesmīga aina.
Mana māte gulēja uz zemes.
Pa visām sienām bija asinis.
Bet pats galvenais ka mātei nebija neviena pušumiņa bet gar sienām bija asinis.
Un tad zemes sagriezās un es bezspēkā kritu.
Divas rokas mani ieskāva un pasargāja no kritiena.
Bet man jau bija vienalga.
Tumsa mani pārņēma un es atslēdzos no pasaules.

*Lantisa skatu punkts*
Kad durvis aiz viņas aizcirtās es taisījos uzspiest uz gāzes pedāļa kad izdzirdēju kliedzienu.
No mājas kurā nupat bija iegājusi meitene.
Ilgi neprātodams es izlecu no mašīnas un ieskrēju mājā.
Manu acu skatienā pavērās ta pati aina kuru es redzēju divus gadus atpakaļ.
Cienas ar asinīm notraipītas un pa vidu līķis.
Meitene stāveja man priekšā bet tad sagriļojusies atmuguriski krita.
Manas rokas automātiski ieskava viņu tadejādi pasargājot viņu no kritiena.
Kautkas lika man domāt ka viņi ir šeit.
Šijā valstī.
Šijā pilsētā.
Un iespējams pāris ielu tālāk no šejienes.
Viņi bija mani atraduši.

[Pārakstīta]