Skolas Romāns

Es neesmu...

Istabā iespīdēja saule.
Sniegs bija nokusis.
Lietus nolijis.

*Lanas skatu punkts*

Manas acs plakstiņi pavērās un es ieraudzīju silto saulīti kura iespīdēja gaišajā istabā.
Apklūkodama istabu es piecēlos no gultās un piegāju pie loga.
Ārpusē bija neliels dārziņš un baseins kuram apkārt bija liels žogs.
Jā....es biju policijas aizsardzībā.
Pagriezusies es atvēru durvis.
Priekšā atradās trepes uz leju un augšu.
Īsti domāšana man nestrādāja un tapēc es nokāpu lejā.
Neviena nebija.
Piegājusi pie durvīm es tās paraustīju.
Ciet.
Atslēgas nebija.
Pagriezusies es izgāju caur visām istabām pirmajā un otrajā stāvā.
Neviena.
Atlika tikkai viens.
Iet uz trešo stāvu.
Un to es arī darīju.
Kapjot pa tumšajām melnajām kāpnēm es pamanīju ka aizskari ir ciet.
Dīvaini.Visur vaļā bet šeit ciet.
Tikusi galā es nogriezos pa labi un ieraudzīju ka no vienām durvīm nāk svaigas kafijas smaržu.
Iegājusi es mamanīju vīrieti sēžam pie datorgalda un malkojam kafiju.
Ieejot istabā iečīkstējās grīda.
Sasodītā grīda...vienmēr čīkst kad nevajag.
Izdzirdējis mani vīrietis pagriezās pret mani.
-Tu piecēlies?
Viņš noteica un pasmaidīja.
-Emm..nuuu ....jā.
Nedroši atbildēju.
Tad viņš pārlaida acis pār mani un piecēlies piegāja pie gultas un pameta man segu.
Un tikkai tagad es sapratu ka esmu gandrīz vai plika.
Un nejau tas bija pats svarīgākais.
Pats svarīgakais bija tas ka bju kaila sveša vīrieša priekšā.
-Em....
Es gribēju katko jautāt bet nepaguvu.
Viņa rokas apkampa mani un pacēla uz rokām.
Viņš mani nesa.
Lejā pa trepēm.
Vienu brīdi likās ka viņš mani atlaidīs un es nokritīšu.
Tapēc es apliku rokas ap viņa kakla un piespiedos stuprāk pie viņa.
-Kas ir?Bail ka nometīšu?
Viņš jautāja.
-Nuuu vispār jau jā.
Es noteicu un iesmējos.
Arī viņš sāka smieties.
Ienesis mani vienā istabā noguldīja mani gultā.
-Kā tevi sauc?
Es jautāju.
Diez kapēc es viņam uzticējos?Nezinu....
-Aleks.
Viņš atbildēja un piemiedza man ar acis.
-Ouuuu.....
Es novilku un pasmaidīju mazliet divdomīgu smaidiņu.
-Eu eu nevajag par mani domāt perversas domas.
Viņš šķībi pasmaidīja un iesmējās.
-Es?Nu nē tu kautko sajauci....
Es noteicu un sāku smieties.
Nezinu kas man bija uznācis bet es uzlecu viņš uz muguras un ar rokām apķēros ap viņa kaklu.
-Ne nu ja es tev patīku tad tā arī saki.Nevajag jau uzreiz mani žņaugt.
Viņš smejoties atteica un kopa ar mani iegāzās gultā.
Jammm...viņš tikko par mani ņirgājās.
Paņēmusi spilvenu es viņam metu bet pa nelaimi viņš to noķēra un meta man.
Guvis uzvaru viņš centās piecelties bet aizķēries aiz manas kājas viņš izkrita no gultas  tieši uz zemes.Tas lika man smieties vēl trakāk.
Šķita ka viņš ir pavisam cits cilvēks salīdzinājumā ar to kurš vakar mani nesa.
-Redzu esi atguvusies.
Viņš noteica un pasmaidīja.
-Laikam....
Domīgi atbildēju un izkāpu no gultas bet tad kad taisījos spert soli Aleks mani saķēra aiz potītes un es ar visu savu augumu triecos uz zemi.
-Auuuu!!!!!
Es nokliedzos bet Aleksu tas tikkai uzjautrināja.
-Kurš pēdējais tas sapuvusi ola!
Iesaucies viņš metās ārā no istabas.
Un laikam es būšu tā sapuvusī ola bet.....
Ātri uztraususies kājās es izmetos no istabas un metos virsū Aleksam.
Sākās cīņa.
Kad bijām tikuši līdz virtuvei mēs sastapām vienu vīrieti ar visai izbrīnītu skatienu.
-Emmm....Aleks.....
Cilvēks centās ko teikt bet Aleks pārtrauca viņu.
-Man viņa jāsargā un eeee.......
Viņš attaisnojās un te pēkšņi es atcerējos kapēc mēs vispār skrējām.
Palekusies es ar visu svaru nogāzu Aleksu.
Ievaidējies viņš nokrita.
-Es nēesmu sapuvusi ola!
Iesaucos un paskatījos uz Aleksu.
Viņš bija izbrīnijies un nedaudz nobijies.
Laikam es viņu pārsteidzu nesagatavotu.
Un tad ierunājās vīrietis.
-Ak jūs abi esat sapuvušas olas.
Nosmējies viņš pienāca pie mums un pasniedza rokas.
Piecēlušies mēs iepazināmies.
Vīrietis bija Aleksa paziņa kuru sauca Dimitrijs.
Viņam bija 25 gadi.
Pēc izskata nedaudz izskatīgs,melnis mati un tumšas acis.
-Tātad tevi tagad sargā Aleks?
Vīrietis pārjautāja un es pamāju.
-Piedod Dimi bet Lanai ir laiks atpūsties.
Aleks noteica un uzlika rokas man uz pleciem.Bija jau pagājušas 3 stundas kopš runājām.
-Protams es saprotu.
Atteica Dimitrijs.
-Velāk turpināsim.
Ar Aleksu kopā es devos uz istabu un iekritu gultā.Es biju tik pārgurusi ka pat nepamanīju ka Aleks ar mani runāja.
Jutu tikkai to ka man tiek uzklāta sega un maigas lūpas skāra manu pieri.
Bet varbūt arī nē.Es nezinu.
Es biju savā sapņu pasaulē kur vienmēr viss ir labi.