Skolas Romāns

Mana BFF

Putenis bija mitējies.Laukā parādījās sen neredzētā saule.

*Lanas skatu punkts*
Es pavēru acis un manu galvu pāršalca sāpes.
Acu priekšā parādījās briesmīga aina.
Un tajā pašā laikā tumsa.
Kad vēlējos piecelties es sāpēc iekliegusies atkritu spilvenos.
Palātā ienāca ārsts.
-Labdien Svinsktones kundze.Esmu jūsu ārsts.Kā jutieties?
Viņš noteica un piegāja pie manis.
-Labi tikkai galva sāp.
Es atbildēju.
-Nekas.Pie jums ir apmeklētājs.
Viņš turpināja.
Palātā ienāca Lantiss Dešanels.
-Sveika.
Viņš klusi noteica kad ārsts aizgāja.
-Sveiks.Kas ir ar manu mammu?
Es noteicu.
Lantiss nolaida skatienu un pievērsās zemei.
-Saproti....ārsti darīja visu ko varēja un....
Viņš centās man paskaidrot bet tas jau bija lieki.
Manu ķermeni pāršalca sāpes.
Es sāku kliegt.
Nezinu pa kuru laiku bet jau nakamajā brīdī es jau atrados Lantisa apskāviena.
Mana galva gulēja uz viņa krūtīm un rokas žņaudza viņa kreklu ik pa laikam iesistdama viņam.
Tas bija tikkai nieka brīdis jo brīnuma kārtā Lantiss mani nomierināja un es iemigu murgainā un drudžainā miegā.

Pēc 2 h

Mani plakstiņu lēni patvērās un es sastapu zilu acupāri.
Lantiss ieraudzīdams ka esmu piecēlusies noņēma manu galvu no sava klēpja.
-Ko?
Viņš noprasīja kad es neatrāvu savu skatienu no viņa.
Brīdi apdomājusi es teicu.
-Tev skaistas acis.
Es noteicu.
Un tikkai tad es sapratu ko biju pateikusi.
-Paldies.
Mazliet samulsis viņš atbildēja.
Protams ka pēc brīža es nosārku.
-Kapēc tu vēl esi šeit?
Es pajautāju.
Ja tiešām. Viņš tak varēja sen mani pamest bet nē viņš palika.
-Jau eju prom.
Viņš atkal īgni noteica un neko neteikdams aizgāja.
Kas par audzinăšanu.
Pie sevis noteicu.
Dīvaini tas ka kad viņš bija prom es sajutos vientuļa.
Man bija jāatrod viņa.
Paķērusi drēbes es izskrēju no slimnīcas un devos pie viņas.
Ceļš nebija tāls tomēr ar katru soli es noguru un man acīs sariesās asaras.
Sāpīgas,karstas asaras.
Kad nogriezos pa kreisi man priekšā atradās liela māja.
Es piebungāju.
Nepagāja ne minūte kad durvis atvērās un pa durvju spraugu skatījās brunete ar laipnām brūnām acīm.
-Lana?!
Viņa iesaucās.
Jau nākamajā brīdī es atrados viņas apskāvienos.
-Lita...
Ja lūk šī bja Lita.
Mana Lita.
Kad gājām 6 klasē mēs bijām BFF bet dēļ vienas meitenes mūsu draudzība pajuka.
Bet tagad viņa ir vienīgā kas man ir.
-Lita kas tur ir?
No iekšas atskanēja zema vīrieša balss.
Iegājusi mājā es ieraudzīju vīrieti ap 20 gadiem.
Blondiem matiem un pelēkām acīm.
-Lana iepazīsties.....Artūrs mans...e....nu.....draugs.....
Viņa noteica un nedroši uzsmaidīja man.
-Priecājos iepazīties..
Viņš klusi noteica un uzsmaidīja man.
Ak tas smaids......
Fuu Lana ko tu te domā?Viņš ir Litas draugs.
Es pie sevis noteicu un pasmaidīju.
-Es arī...
Atbildēju un devos  līdzi Litai uz istabu.
-Stāsti kas notika?
Lita iesāka kad durvis aiz manis aizvērās.
Pagāja krietns laiciņš pirms es atbildēju.
-Manu mammu.....viņu nogalināja....
Es klusi nočukstēju un manās acīs atkal sariesās asaras.
-Artūr?Nāc nomierini Lanu.
Lita iesaucās.
Pēc dažām minūtēm durvis atvērăs un istabā ienāca Artūrs.
Pienācis pie manis viņš apskāva mani un sāka mierināt.
Tas šķita dīvaini ka draudzenes puisis mani apskauj.
Laikam Lita saprata ko es nodomāju.
-Artūram ļoti labi padodas nomierināt cilvēkus.
Viņa noteica un uzsmaidīja man.
Artūrs pa to laiku apsēdināja mani.
-Kā?Kas?
Lita noprasīja.
Norijusi rūgto kamolu kaklā es teicu.
-Nezinu.Pa sienām bija asinis bet māte nebija ievainota.....neviens neko nezina.
Es ietrīsējos un Artūrs mani ciešāk apskāva.
-Ko saka policija?
Viņš nočukstēja.
-Neko....viņi neko nezina.
Es atbildēju un pavēros augšup.
Artūra pelēkās acis vērās manās.
Ak dievs.
Es pie sevis noteicu un atraisījos no Artūra apskāviena.
Iespējams tas tapēc ka viņš šķiet vilinoš bet es nevaru ........Lita...
Piecēlusies es piegāju pie Litas un apskāvu viņu.
-Tu vari palikt šeit.
Viņa noteica un turpināja....
Tikkai es vairs neko nedzirdēju jo biju iekritusi ciešā un mierīgā miegā.

*Lantisa skatu punkts*

Es izgāju no slimnīcas un devos  uz mašīnu.
Varbūt man nevajadzēja viņu pamest bet tomēr viņa man nekas nav.
Tas ka viņas māti noslepkavoja tā pat kā manu ğimeni vel neko neizsaka.
Vienīgais ko es zināju bija tas ka slepkava ir šeit.
Nezinu kapēc bet es sāku just želumu pret skuķi kurš palika slimnīcā.
Iedarbinājis mašīnu es devos mājās.
Ielas likās tukšas un garlaicīgas.
Vējš bija rimies.
Aiz mākoņiem spīdēja saule.
Pasakaina diena.
Tikkai ne man.
Kad biju piebraucis pie mājas man iezvanījās telefons.
-Dešanels.
Iesaucos uzspiedot uz ekrāna zaļo kvadrātiņu.
-Lantiss tev uz darbu nav jānāk?
Atskanēja dobja vīrieša balss.
Sasodīts.Skola tak.
Pie sevis nolamājos.
-Esmu slims.
Noteicu un izkāpu no mašīnas.
-Nemelo.Tevi šodien redzēja izejam no slimnīcas.
Balss noteica.
Sasodīts.Sasodīts.
Atkal nolamājos.
-Man...vajadzēja uz slimnīcu velns parāvis.
Es skaļi noteicu un izslēdzu telefonu.
Malacis Lantiss tā tu no darba ātri izlidosi.
Es pie sevis dusmīgi noteicu un iegāju mājā aiz sevis skaļi aizcirtot durvis.
Pretī man versās tumsa.
Tukša un vientuļa
Nekas īpašs.
Kā jau parasta diena.
Draugi man vienmēr bija teikuši ka man vajag aizmirst pagātni un domāt par nākotni.
Izveidot jaunu ğimeni bet es viemēr kratīju galvu noraidījumā.
Mana ğimene kuru es mīlēju tika izpostīta.
Neatgriezeniski.
Likās ka pavisam nesen manā mājā skanēja bērna smiekli un apkārt virmoja svaigi septas karbonādes smarža..

Lantisam pašam nezinot noritēja asara.

Pavisam nesen viņš bija laimīgs.
Cik viegli ir izpostīt cilvēka laimi.

Piegājis pie virtuves galda viņš ielēja glāzē ūdeni.
Kad glāze jau skāra viņa lupās iezvanījās telefons.
Pacēlis to viņš palika nikns.
-Ko?
Nikni iebrēcies viņš gaidīja atbildi.
-Emmm....te Lana.....
Atpazinis meitenes maigo balsi viņš gandrīz atmaiga.
-Un?
Īgni izgrūdis viņš beidzot padzërās.
-Gribēju parunāt par pēc stundām vēsturē....bet laikam zvanu nelaikā....
Meitene atbildēja un nolika klausuli.
Malacis tu tieši laikā uzbrauci virsū meitenei kurai vakar tika nogalināta māte.Malacis.
Es pie sevis noteicu.
Laikam jau nekas labs šodien nenotiks.
1 stundu vēlāk.
Es stāvēju kā tāds idiots pie durvīm.
Precīzāk kā nosalis idiots.
Jau piecas minūtes mani neviens neielaida bet tad atskanēja čīkstoņa un durvis paverās.
Pa to spraugu parādījās Lanas seja.
-Em...e....skolotāj?!
Viņas acis iepletās un mute paverās.
-Jā.Tas tevi izbrīna vai?
Īgni izgrūdu.
Un jau es nožēloju savus vārdus.
-Ko jūs šeit darāt?
Viņa jautāja.
-Un kā jūs mani atradāt?
Turpinādama viņa atvēra durvis un atļāva man ieiet.
-Satiku jūsu draudzeni Litu.Jums tak vajag vēstures stundas.
Es noteicu un nodrebinājos.
Lūk tagad es biju slapjš.
Un laikam jau viņa to saprata jo nākamajā brīdi atnesa segas un dvieli.
-Velciet nost tak drēbes!jūs saslimsiet tak!
Viņa iesaucās un palīdzēja man tikt vaļā jau no slapjā mēteļa.
-Pal...dies....
Es nočukstēju un ļāvu lai meitene mani ieved istabā.
-Izğērbieties!
Viņa pavēlēja.
-Kooo?!
Es iesaucos bet durvis aizvērās un es paliku viens ar dvieli un rezerves drēbēm rokā.