Skolas Romāns

Briesmas.

*Lanas skatu punkts*
Es iegāju virtuvē un pagatavoju divas tasītes tējas.
Šī situācija man šķita visai dīvaina.
Sāksim jau ar to ka manā mājā atradās slapjš skolotājas.
Durvis paverās ar nelielu čīkstoņu.
Pa tām iznāca Lantiss.
Daļēji apğērbies.
Ziniet kapēc daļēji?
Viņš bija uzvilcis bikses bet kreklu tikkai sāka vilkt mugurā.
Manas acis pievērsās pie viņa ķermeņa.
Diez kā būtu viņam pieskarties.
Padauza tāda.Par ko es domāju?
Pie sevis noteicu un pievērsos cepumu bēršanu traukā.
-Tev palīdzēt?
Pārtraucis klusumu Lantiss jautāja.
-Nē.Viss ir jau izdarīts.
Noteicu un padevu silto porcelāna krūzīti.
-Paldies.
Viņš noteica un pagriezies piegāja pie mana koka rakstāmgalda.
Cik sen es nēesmu pie tā strādājusi.
-Nu kā būtu ja mēs pievērstos vēsturei?
Viņš nedaudz saīdzis noteica un pameta man grāmatu.
Nu elle ir sākusies.

Pēc 2 h

-Tātad kas ir pirmais valsts prezidents?
Viņš jautāja jau sasodīto 3 reizi.
Mes jau veselas 2 h mācāmies bet es itin neko neatceros.
Pasakaini ne?
-Em....m....nuuu.....
Es mēğināju kautko pateikt bet velti.
Mans prāts bija tukš.
-Labi.Šodienai viss.
Īgni noteicis viņš piecēlās un piegājis pie skapja pasniedzās pēc sava mēteļa.
-Es pavadīšu.
Klusi noteicu un sāku meklēt savas drēbes.
Apğērbušies es pavadīju viņu līdz ceļam.
Laukā sniga sniegs.
-Paldies...par ee.....nu stundu......
Es pateicos un pasmaidīju.
-Aga.
Viņš īgni noteica un gāja.
Tad nezin no kurienes izlidoja mašīna.
Lielā ātrumā tā traucās uz priekšu.
Īsti neatceros kas tālāk notika.
Tikkai to ka sajutu grūdienu no muguras un tad sitienu pret asvaltu.
Sāpes un tumsu.

*Lantisa skatu punkts*
Mēs izgājām no mājas un Lana pateicās man par stundu un tad no kautkurienes izlidoja mašīna kura redzami nedomāja bremzēt.
Tās iecere bija nobraukt Lanu.
Nezinu kapēc tā darīju .
Es metos uz priekšu un ar grūdienu nogrūdu Lanu no ceļa.
Tad es sajutu sāpes un atsitienu pret asvaltu.
Es redzēju savu ğimeni.
Vismaz man tā likās.
Viņi māja man ar rokām.
Kāds kliedziens mani atsauca īstenībā.
Bet bija jau pa vēlu.

Pēc 2 dienām.

*Lanas skatu punkts*
Bija pagājušas 2 dienas kopš atgadījuma.
Viens bija skaidrs.
Kāds gribēja manu nāvi.
Lantiss.
Ak Lantiss .
Viņu vadāja no vienas operācijas uz otru.
Ārsti cīnījās par viņa dzīvību.
Un es gulēju slimnīcā.
Man bija lauzta kāja un salīdzinājumā ar Lantisa traumām tas bija sīkums.
-Jūs varat viņu apciemot.
Noteica medmāsa kas iznāca no palātas.
Pamājusi es iegāju.
Skats bija briesmīgs.
Viņš viss bija sabimtēts likās nav nevienas dzīvas vietiņas.
Izdzirdot manus soļus viņa acis lēni paverās.
-Sve....iks.
Es mazliet nobijusies noteicu.
Rokas man sāka trīcēt.
-Sv..eika....
Tik tikko dzirdami atteica viņš.
Laikam jau pirmo reizi viņš nebija īgns.
-Es gribēju pateikties.....par to ka izglābi mani.
Pēc neilga klusuma brīža es noteicu.
-Tev nav tas jāsaka.Galvenais ka tev viss ir labi.
Viņš nu jau skaļāk noteica.
Likās ka viņam jau ir labāk bet man palika slikti.
Manis dēļ mans skolotājs guļ sabintēts uz slimnīcas gultas.
Nenoturējusies es pieskrēju pie viņa un ieskāvu viņu savā apskāviena.
Sāpēs ievaidējies viņš noslidināja rokas pāri manai mugurai.
-Oii piedod.
Noņēmusi rokas no viņa nočukstēju.
-Nekas.....
Viņš nomurmināja un piegrūda mani pie sevis.
Whaaat?!Viņš mani kooo?
Manā galvā lidoja simtiem domu bet vēderā taurenīši.
Bļin koo?Nesakiet tik ka esmu iemīlējusies skolotājā....
Nu varbūt tikkai mazliet....
Ugh klusē bērns.
Es pati ar tevi strīdējos līdz pamanīju ka Lamtiss ir iemidzis.
Emmm nu ok....
Atkal pie sevis noteicu un atraisījusies no viņa diezgan siltā apskāviena izgāju ārpus palātas.
Īsti šeit nebija ko darīt un tapēc es devos uz savu palātu kur mani gaidīja ārsts.
-Nu ko....redzu esat vesela.Es jūs izrakstīšu ārā lai varat droši doties mājās.Bet ar kruķiem gan būs brīdi japastaigā.
Ārsts laipni paziņoja un aizgāja.
Nu ko mājas gaidiet mani.

Pēc nedēļas.

Šī diena bija pati sliktākā pasaulē.
Es devos kā jau parasti uz skolu līdz man kāds piezvanīja.
Man nebija nejausmas kas bet kad izdzirdēju cilvēka teikto es sastingu.
Bija paziņots ka Lantisa stāvokli ir kritisks.
Pats Lantiss palūdza lai es dodos uz slimnīcu jo viņam ir kas steidzams jāsaka personīgi man.
Protams es devos.
Skriešus klupdama un krisdama.
Nonākusi galamērķī es iztaisnojos pirms došanās palātā.
Palāta likās tukša.
Un pats Lantiss bāls kā nāve.
Es piegāju pie viņa.
Viņa plakstiņi nedaudz pavērās un viņš teica.
-Te...v....d..raud..briesmas...tev jāsadabū policisti..viņiem....ir..ja...palī..dz....
Viņš izmocīja dažas zilbes un es pieķēros pie viņa rokas.
-Kapēc?
Es jautāju.
-Jo....viņ..i.......
Viņš apklusa.
Rokas kas pirms mirkļa bija žņaugusi manus pirkstus atslāba un acis aizvērās.
-Dešanel?!!!
Es iekliedzos un metos ārā no palātas.
Ārsti mani izdzirdot aizskrēja pie viņa.
Es nezinu kas notika.
Es raudāju.
Es ļoti daudz raudāju.
Man sāpēja.
Es nezinu kapēc.
Zinu tikkai to ka viņu vedīs uz ārzemēm ārstēt.
Jo traumas esot briesmīgas un pie mums tādas operācijas netaisot.
Vienīgo ko varēju darīt bija doties pie policijas.
Un to es arī darīju.
Iegājusi pa durvīm es ieraudzīju vīrieti melnā kreklā un brūniem matiem un vēl vienu vīrieti ar gaišiem matiem.
Abi bija formās.
Brūnetis bija mazliet paresns bet blondais gluži pretēji pārāk tievs.
-Ko vajag?
Blondais pajautāju.
Nu gan laipnais.
Pie sevis noteicu.
-Mani vajā...nezinu kas bet nesen mani gribēju notriekt ....
Klusi noteicu .
Un tad sākās jautājumi.
Mani faktiski pratināja tik ilgi līdz es knapi noturējos kājās.
Tas ilga līdz brīdim kad brunetis secināja ka man ir vajadzīgi apsargi.
-Mums ir policijas ēka.Tur tu būsi drošībā.
Viņš noteica un kautkam piezvanīja.
Pēc nepilnām 10 minūtēm telpā ienāca vīrietis.
Tā kā manas acis no noguruma un asarām miglojās es nespēju saskatīt viņa izskatu.
Zinu tikkai to ka viņam bija ap 23 gadiem vecs.
Blondais pateica viņam kas es esmu un iedeva viņam pavēli mani aizvest uz to vietu kur man būs jādzīvo.
Pamājis ar galvu viņš mani izveda no ēkas un mēs devāmies uz citu ēku kura atradās dažus soļus tālāk par pirmo.
Iegājuši iekšā mani pārņēma siltums un miegs atkal sāka uzmākties.
Man palika labi un manas kājas palika ļenganas un es kritu.
-Kššš....viss ir labi...tu vari gulēt...
Es dzirdēju maigu balsi un sajutu stipru tvērienu ap gurniem un mani pacēla uz rokām.
Es jutu ka manis nes un dzirdēju durvju čistoņu bet tad miegs uzvarēja mani un es aizmigu.

[Pārakstīta]

Sveiki lasītāj!
Kā redzat es sāku pārakstīt daļas .
Iespējams ka šis stāsts vairs nebūs līdzīgs vecajai versijai.
Šī daļiņa man sanāca mazliet saraustīt un dīvaina vienkārši man nepadodas rakstīt dramatiskās daļas......

Lūdzu iekomentējiet ko jūs domājiet par šo stāstu!

Paldies!