Esmeralda sēž savā gultā , cieši apskāvusi savus ceļus ar rokām un skatās griestos. Ja neņem vērā to , ka tagat ir vēla nakts vis liktos pavisam parasti. Jau trīs mēnešus viņa naktīs neguļ. Viņa baidās , baidās no tā kas notiek naktīs kamēr viņa guļ.
Istabā kaut kas nokrīt uz zemes un Emeralda ātri ar acīm apskata visu istabu. Viņa pamana , ka logs ir vaļā. Aizskars plīvo un tas piešķir istabai baisīgu atmosfēru. Bet Esmeralda neceļas , lai to aistaisītu ciet. Viņa turpina sēdēt savā gultā un lūkoties uz loga pusi. Pie viena no aizvērtajiem logiem kāds pieklauvē un meitene nedaudz salecas.
"Ej prom!" Esmeralda nobļauj un apķer savu galvu ar rokām.
"Tu tak zini , ka vienu nakti tu tomēr aizmigsi un vairs neizbēgsi no viņas? Ja tu nāksi man līdzi es tevi varēšu pasargāt." Teica kāda bals.
"Kas tu esi?" Viņa jautāja un tāpat kā iepriekš sēdēja savā gultā.
"Es esmu Destiels , tas cilvēks kurš var tev palīdzēt." Atbildēja Destiels.
"Kā es varu zināt , ka tu man nemelo?" Esmeralda nobļāvās un paskatījās uz savām rokām.
"Tev man ir jātic. Vienkārši jātic."
Esmeralda izkāpa no gultas , paņēma no savas kumodes zelta ķēdīti ar kulonu un apliekot sev to ap kaklu devās līdz atvērtajam logam. Viņas soļi nebija dzirdami. Tapēc Destiels padomāja , ka Esmeraldai nav vajadzīga viņa palīdzība. Viņš taisījās jau doties prom kā pie loga pamanīja Esmeraldu.
Viņa veikli izkāpa laukā pa logu un tagat jau atradās uz nelielā garāžas jumtiņa , tikai pāris centimetru attālumā no Destiela. Viņi abi viens otru nopētīja no galvas līdz kājām. Destiels piegāja meitenei tuvāk un pasniedza savu roku. Viņa to ātri satvēra un aizvēra savas acis , kad viņa tās atvēra viņa vairs neatradās tur kur iepriekš.
"Kur mēs esam?" Esmeralda jautāja pakāpjoties dažus soļus uz atpakaļu no Destiela.
Destiels palūkojās uz Esmeraldu. Viņa iskatījās vārga , no tā , ka nav ēdusi un gulējusi. Tā arī neatbildot uz jautājumu viņš pagriezās un izgāja no istabas.
Esmeralda izlēma aplūkot istabu kurā atrodas tapēc sāka meklēt gaismas slēdzi. Pēc ilgiem meklējumiem viņa beidzot to atrada un jau gribēja ieslēgt gaismu kā kāda balsi viņai lika to neizdarīt.
"Es tev neisaku to darīt."
"Kapēc?" Esmeraldas bals nedaudz raustījās. Viņai bija bail.
"Jo ja tu ieslēgsi gaismu tu redzēsi mani , bet es nevēlos , lai tu pagaidām mani redzi." Noteica bals pie pašas Esmeraldas aus. Meitene nedaudz salecās un pieplaka pie sienas.
"Nebaidies no manis es tev nenodarīšu pāri. Starp citu mani sauc Sicīlīja. Un tevi?"
"Esmeralda." Nopietnā balsī viņa atbildēja un sāka meklēt durvis. " Vai pateiksi kur šeit ir durvis?" Pēc ilgas meklēšanas viņa beidzot izlēma pajautāt Sicīlījai.
"Iedod man savu roku." Sicīlīja teica un piegāja klāt Esmeraldai.
"Bet es tevi neredzu kā , lai es zinu kurā pusē tu esi?" Esmeralda nesaprašanā jautāja.
"Es esmu tev tieši pretīm"
Esmeralda izstiepa savu roku uz priekšu un uzreiz viņas roku saņēma Sicīlīja. Viņas lēnām kustējās uz priekšu. Sicīlīja apstājās un attaisīja durvis. Koridoris kas pavērās aiz durvīm bija tumš.
"Pa labi pie sienas ir slēdzis. Kā iziesi un aiztaisīsi aiz sevis durvis varēsi ieslēgt gaismu." Noteica Sicīlīja un atlaida meitenes roku.
