Vilks.

Aicinājums.

13 dienas līdz Ziemassvētkiem.
Viņa.
Amēlija pamodās izmirkusi sviedros, skaļi elsojot, viņa apsēdās un centās nomierināties. Viņa redzēja sliktu sapni, tajā bija vilks. Tas pats vilks, kuru  viņa vakar satika, tikai sapnī tas šķita vēl lielāks un biedējošāks. Aizverot acis, viņa vēl joprojām savā priekšā redz viņa acis, ilkņus, rūkšanu un tad apmulsumu, apjukumu, ko tādu, kas viņasprāt vilkiem nav raksturīgs. Amēlija pavērās apkārt, guļamistabā valdīja tumsa, melnie aizkari bija cieši aizvērti un absorbēja katru saulesstariņu, kas šajās ziemas dienās centās viņu pamodināt. Gulta atradās istabas vidū, tādēļ nekam citam istabā īsti vietas nebija, ja neskaita divus mazus naktsgaldiņus katrā gultas pusē, kas padarīja šo telpu mazliet mājīgāku un apdzīvotāku. Daniels klusi šņākuļoja, vakar viņš pārradās ļoti vēlu un Amēlija nepaguva viņam pastāstīts par vilku, kaut gan kaut kas meiteni attur no šīs sarunas. Tāda kā iekšējā balss, kas saka, ka labāk paklusēt un neko neteikt. Vilks... Un atkal viņas domas atgriežas pie viņa. Tas ir nesaprotami, neloģiski, nepareizi! Vilki neaizmūk un neatstāj savu upuri, tie saplosa. Bet vakar satiktais vilks... Viņa ir pārliecināta, ka tas bija vilks, bet tā rīcība, apmulsums viņa melnajās acīs... Tagad viņa vairs nesaprot ko domāt, viss ko mamma viņai ir mācījusi izrādās meli, vai tiešām? Daniels gultā sakustas un Amēlija saprata - vispirms jānokārto attiecības un tikai pēc tam par vilku.
Viņa klusi piecēlās un devās uz vannasistabu, pa ceļam paņemot drēbes. Skapis bija iebūvēts sienā tieši pretī vannasistabas durvīm, viņai patika mājas parocīgais un ērtais izkārtojums. No vannasistabas loga varēja redzēt visu pagalmu, dziļi sevī Amēlija cerēja satikt vilku, bet redzot, ka ārā neviena nav, viņa skumji nopūtās un iekāpa dušā. Karsta duša vienmēr ir viņu nomierinājusi, arī tā ir vēl viena no viņas mīļākajām lietām. Amēlijai patika just svaigumu, kas plūst no viņas ķermeņa pēc dušas, viņai patikas dušas želeju atsvaidzinošais aromāts, kas meiteni pavadīja rīta stundās. Uzvilkusi vakardienas drēbes, viņa devās uz virtuvi, lai pagatavotu kafiju. Pagatavojusi divas, baltas kafijas, viņa nolika krūzes uz galda un apsēdās, dzerdama silto dzērienu, viņa pārdomāja ko sacīt Danielam. Kā vilku piemin, tā vilks klāt!
- Labrīt, saulīt! - Daniels nokāpa lejā no guļamistabas un apsēdās Amēlijai pretī. Viņš izskatījās tik miegains un izspūris, ka viņa nespēja uz viņu dusmoties, sirds iesāpas no skaistuma un meitene aizmirsa visu, ko gatavojās viņam sacīt.
- Mums vajadzētu aprunāties. - viņa tomēr saņēmās un izgrūda pār lūpām. Amēlija gaidīja līgavaiņa reakciju, gadu gaitā viņa bija labi iemācījusies noteikt cilvēku emocijas un domas, tikai pēc sejas. Daniels izskatījās apjucis, bet ātri to aizgaiņāja un centās izlikties bezrūpīgs.
- Sapulce mazliet ievilkās un vēl arī biezais sniegs, tev nav par ko uztraukties. - viņš mīļi pasmaidīja un uzlika roku uz Amēlijas rokas, kas bija atbalstīta uz galda.
Amēlija bija apjukusi, viņa izvilka savu roku no Daniela tvēriena un apmulsusi palūkojās apkārt. Daļa viņas gribēja noticēt, bet saprātīgākā un gudrākā viņas daļa zināja, ka kaut kas nav kārtībā.
- Daniel... Es nezinu.. Es.. - Amēlija centās pateikt, ka netic, bet līgavainis viņu pārtrauca. - labi, labi! Tu mani pieķēri, es biju aizbraucis nopirkt tev ziemassvētku dāvanu, tagad gan viss pārsteigums pa vējam, bet tu pati gribēji zināt! Kāpēc tu man vispār neuzticies? - Daniels sagrauts pavērās līgavā.
- Ak man Dievs, lūdzu piedod! - meitene iesaucās un apsēdās puisim klēpī. - Es pārspīlēju, protams, ka es tev uzticos. Bija muļķīgi domāt, ka tu man ko tādu nodarītu. Piedod. - viņa ieskatījās Danielam acīs.
- Nekas, mazā, viss kārtībā. - viņš iesāņus pasmaidīja un noskūpstīja Amēliju.

10 dienas līdz Ziemassvētkiem.
Viņa
Sniegs ir pārspējis visas robežas, veseli 15cm! Viņa ir sajūsmā, pasaule ir pārklāta ar biezu un baltu segu, ārā valda patīkams vēsums un arī pāra mājā var just Ziemassvētku noskaņas. Daniels ir darbā un Amēlija ir beigusi rotāt viesistabu. Tā ir gaišos toņos un ar lieliem logiem, istabā atrodas arī kamīns pie kura meitene piekāra Ziemassvētku zeķes. Istabas stūrī stāvēja kupla un gara eglīte, kas bija ļoti krāšņi izpušķota, zem tās bija saliktas dāvanas. Uz mazā galdiņa, kas atradās viesistabas vidū, priekšā dīvānam, stāvēja smaržīgas sveces, kas smaržoja pēc citroniem un kanēļa. Arī uz plauktiem, kas bija noklāti ar grāmatām gar vienu istabas sienu, atradās sveces, kas smaržoja pēc svaigiem citroniem un piparkūkām. Pulkstenis bija seši vakarā un ārā jau bija tumšs, arī tas Amēlijai ziemā patika. Viņa mīlēja ziemu, sniegu un tumsu, kas ziemā nemaz nebija tumsa, jo baltais sniegs ļāva labi saskatīt apkārti. Meitene iededza sveces un izslēdza gaismu, istaba izskatījās vienreizēji, viss mirdzēja un sveču gaismiņas meta spocīgas ēnas uz istabas sienām.
Amēlija atcerējās Ziemassvētkus ko pavadīja kopā ar mammu, māja vienmēr smaržoja pēc kanēļmaizītēm un svecēm. Viņa atcerējās mammas jaukos smieklus, kas piepildīja istabu, kamēr viņas skatījās jau simtreiz redzētas Ziemassvētku filmas. Meitenei sagribējas kanēļmaizītes, tādēļ viņa devās uz virtuvi un sagatavoja mīklu, uzkarsējusi cepeškrāsni, viņa sakārtoja mazās maizītes uz pannas un ielika tās cepties. Drīz vien viņa sajutīs pazīstamo smaržu, kas atgādina mammas gādīgās rokas un rūpes, visus mirkļus ko viņa pavadīja šajā mājā, būdama maza. Amēlija nemaz negribētu būt citur, jo šeit ir tā vieta, kur viņai ir lemts būt.
No pārdomām Amēliju iztraucēja klusa skrāpēšanās, it kā suns mēģinātu iekļūt mājās. Viņa lēnām aizgāja uz viesistabu, bet neviena tur nebija, varbūt viņai tikai izklausījās. Meitene apsēdās mīkstajā dīvānā un paņēma kādu romānu, kas stāvēja uz mazā galdiņa. Viņa iededza blakus dīvānam esošo stāvlampu un sāka lasīt. Viņa jau bija pilnībā iegrimusi grāmatā, kad atkal sadzirdēja to troksni, pilnīgā pārliecībā, ka tie ir nagi, viņa piecēlās un paskatījās uz logu pusi. Tur arī viņš bija- vilks.
Dzīvnieks stāvēja pie paša loga un raudzījās uz meiteni. Tas izskatījās miermīlīgs, spalva bija nolaista un ausis atslābušas, acis izskatījās tumšas, bet ne baisas, drīzāk aicinošas. Amēlija pastiepa trīcošo roku tuvāk logam, vilks pašķieba galvu un gaidīja. Likās, ka tas grib, lai meitene viņam pieskaras, likās, ka tas kā paklīdis kaķēns alkst kāda glāstus. Bet ja nu tas ir tikai apmāns, lai izvilinātu meiteni laukā no mājas? Ko gan viņai tagad darīt? Amēlija bija apjukusi un mazliet nobijusies. Ziņkāre tomēr paņēma virsroku un meitene, uzvilkusi jaku un zābakus, devās laukā.