Vilks.

Pirmā satikšanās.

14 dienas līdz Ziemassvētkiem.
Viņa.
Lielas, baltas pārslas krita no mākoņainajām debesīm. Sniegs lēnām pārklāja zāles stiebrus, mašīnu jumtus un visu, kur vien varēja nolaisties. Skats bija brīnišķīgs, viņa izbaudīja šadus mirkļus. Ziema bija viņas mīļākais gadalaiks, viņa mīlēja katru sniega pārslu, katru ledus gabaliņu un lāsteku. Viņa mīlēja Ziemassvētkus, eglītes rotāšanu un kopā būšanu ar pašiem mīļakajiem un svarīgākajiem cilvēkiem. Viņa stāvēja uz lieveņa, ietinusies halātā un istabas čībās, vēroja kā pārslas lēni slīd un viss kļūst balts. Tā ir pavisam cita pasaule, kurā viņa jūtas kā mājās.
Pārslas jau bija paspējušas noklāt visu pagalmu, pat viņas mašīna bija kļuvusi balta.
- Amēlija? - viņas pārdomas pārtrauca vīrieša balss, atvērās durvis un pa tām izspraucās viņas līgavainis, ietinies tumšā halātā. Brūnie mati bija izspūruši, zaļās acis pilnas mīlestības un rūpju. - Es jau domāju, kur tu esi pazudusi. - vīrietis teica, aplikdam rokas ap mīļoto.
- Tas ir tik skaisti. - viņa nočukstēja, veroties debesīs. Pārslas joprojām lēni un viegli slīdēja zemāk, pūta viegls vējiņš un abi jaunieši nodrebinājās.
- Tev taisnība, - vīrietis pieglauda vaigu Amēlijai. - nāc, iesim iekšā, es pagatavoju kafiju. - viņa pasmaidīja, kafija ir vēl viena no viņas mīļakajām lietām.
Lielajā virtuvē smaržoja pēc kafijas, viņa ievilka šo smaržu dziļi sevī. Šie ir viņas mīļākie rīti, sajust kafijas aromātu un līgavaini sev pie sāniem. Viņa izcepa olas ar bekonu un salika šķīvjos uz mazā galdiņa virtuves vidū. Tur jau stāvēja divas, siltas kafijas krūzes un krāšņš puķu pušķis, kas ieviesa vasarīgumu, šajās ziemas dienās. Apsēdušies pie galda, abi jaunieši sāka ēst.
- Ļoti garšīgi, Amēlij. - vīrietis pilnu muti pateicās un iemalkoja kafiju.
- Paldies, - viņa pasmaidīja - zini Daniel, man pietrūka šādu rītu, kad mēs abi esam kopā un tev nekur nav jāsteidzas. - Amēlija pasmaidīja, nokožot lielu gabalu baltmaizes.
- Man arī, mīļā, bet tomēr man pēc pusstundas jāiet uz semināru. - Daniels nolika šķīvjus izlietnē un pagriezās pret līgavu.
- Kopš kura laika semināri ir arī sestdienās? - viņa aizdomīgi jautāja, ar abām rokām apķerot lielo kafijas krūzi.
- Es zinu, arī man tas bija liels pārsteigums. Bet jaunajam direktoram ir nepieciešamas jaunas idejas, tas saistīts ar jauno projektu. Es nevaru vairāk tev neko par to teikt, pagaidām tas vēl ir noslēpums, - Daniels pienāca pie viņas - es iešu uz dušu. - viņš uzspieda vieglu buču Amēlijai uz pieres un aizgāja.
Viņa šaubījās par viņa teikto. Pārlaidusi skatienu vienkāršajai virtuvei, Amēlija piecēlās un devās mazgāt traukus. Salikusi tos blakus izlietnei, viņa nevarēja nepaskatīties pa logu, sniegs jau bija vismaz 5cm biezumā. Ja tā turpināsies, var gadīties, ka Daniels prom būs vēl ilgāk, jo šādos laika apstākļos braukt ar mašīnu nav prātīga doma. Tomēr baltās pārslas turpināja krist un viņa to apbrīnoja. Amēlija paskatījās uz lielo ozolu, pagalma malā, tajā bija iekārtas šūpoles, kuras tagad bija noklātas ar sniegu. Viņa atcerējās, ko māte vienmēr viņai sacīja...
Sniegs krita ātri un ar mazām pārsliņām, to bija miljons, tās visas virpuļoja virs viņas galvas. Amēlija bija izgājusi ārā, lielas bumbulis uz viņas cepures sparīgi lēkāja, kamēr viņa skrēja uz šūpolēm. Apsēdusies uz aukstā dēlīša, kas iekārts virvēs, viņa vērās debesīs un izbāza mēli,cenšoties uz tās noķert kādu sniegpārslu. Atvērās durvis un no mājas izskrēja uztraukta sieviete, viņa skrēja taisnā ceļā pie mazās meitenes.
- Amēlija! Tu nedrīksti viena iet ārā, - sieviete sapurināja meitenes plecus un nocēla vinu no šūpolēm. - es zinu, cik ļoti tu mīli ziemu un cik ļoti tev gribas būt ārā kad snieg sniegs, bet saulīt, tas ir bīstami! - viņa paņēma mazo Amēliju pie rokas un veda uz mājas pusi.
- Bet mammu, es nesaprotu, kas gan šeit var būt bīstams? - Amēlija nesaprasdama mātes dusmas jautāja, mazās kājiņas siltajos zābakos sāka sāpēt, brist pa dziļu sniegu nav viegli.
- Mežā ir vilks, sirsniņ. Un kad klāt ir ziema un uzsnieg pirmais sniegs viņš dodas laukā, lai medītu. Es negribu, lai tu esi tā, ko viņš notiesā pusdienās, - sieviete maigi sacīja ieskatoties Amēlijai acīs - Atceries, ka ziemā ir jābūt uzmanīgai un nekad, nekad neej pie vilka. - viņa apskāva mazo meiteni un abas kopā iegāja mājā.
No pēkšņā atminu virpuļa viņu izrāva maigs pieskāriens. Daniels maigi apskāva savu līgavu - tiksimies vēlāk, - viņš nočukstēja - es mīlu tevi. - vīrietis apskāva Amēliju ciešāk.
- un es mīlu tevi. - viņa nočukstēja, Daniels pasmaidīja un izgāja laukā, šajā skaistajā ziemas rītā. Amēlija pa logu skatījās kā viņš iedarbina mašīnu un pazūd no redzesloka.
Pēc karstas dušas viņa jūtas gatava dienai un silti saģērbusies pavērās spogulī. Pretī raudzījās skaista meitene, viņai bija gari, brūni mati, kas sniedzās līdz pusmugurai. Zaļās acis bija plaši atvērtas un izcēla viņas smalkos sejas vaibstus, padarot viņu līdzīgu lellei. Amēlijai mugurā bija sūnu zaļš adīts džemperis, melni legingi un istabas čības, viņa lepojās ar savu slaido augumu un pasmaidījusi meitenei spogulī devās ārā.
Meitene bija nolēmusi notīrīt taciņu līdz vārtiem, paņēmusi sniega lāpstu viņa ķērās pie darba.
Kad celiņš bija notīrīts, viņa apbrīnoja savu veikumu. Sniega pārslas joprojām slīdēja no debesīm un drīz vien viņas notīrītais celiņš būs sniega pilns. Amēlija izstiepa rokas un pacēla galvu pret debesīm, aukstas pārslas krita uz viņas sejas un viņa smējās.
Pēkšņi viņa sadzirdēja švīkstoņu, it kā nagus vilktu pret stiklu, viņa pavērās apkārt uz mežu, kas ieskāva māju. Apkārt nebija nevienas dzīvas dvēseles, tikai viņa. Un tad Amēlija to sadzirdēja. Rūciens. Tas bija dobjš un skaļš rūciens, viņa juta, ka sirds sāk sisties ātrāk, satraukta meitene pagriezās. Un tur viņš bija. Vilks. Tas bija melns un liels, lielāks kā viņa bija iztēlojusies vai redzējusi filmās. Vilks bija atgriezis zobus un klusām rūca, tā acis bija tik tumšas, ka nevarēja saskatīt zīlītes. Dzīvnieks pieglauda ausis un lēnām tuvojās meitenei. Viņa bija nobijusies, pa īstam nobijusies. Viņa juta savu pulsu atbalsojamies galvā. Viņa lēnām atkāpās līdz ar muguru atsitās pret vārtiem. Vilks lēnām tuvojās, bet tad pēkšņi tas apstājās, dzīvnieks apmulsis paskatījās meitenes baiļu pārņemtajā sejā. Tas sāka atkāpties, līdz klusi iesmilkstējies nozuda dziļi mežā.
Amēlija skaļi elsoja, trīcošām rokām paņēmusi lāpstu un aizvērusi vārtiņus, viņa skrēja mājās. Aizslēgusi durvis, viņa atbalstījās pret tām ar muguru un centās saprast kas tikko notika. Viņa satika vilku. Tas bija vilks, īsts, dzīvs vilks. Un tas vienkārši aizgāja prom... Viņa vairs neko nesaprata...