Lelle: Šizofrēniķe un Maniaks [Editing]

Vīzija

Rotaļīgs vējiņš neuzbāzīgi skāra nesen atplaukušos sakuras ziedus Mākoņu Liedaga virsotnē. Harmoniski dziedāja zaros iekārti, sīciņi zelta zvaniņi, un melodijas pavadījumā plūstoši dejoja tievas, krāsainas zīda lentiņas, tāpat iekārtas sakuras zaros. Tā skanēja miers - katra tā ieelpa, katra izelpa. Ap to laiku saule nesteidzīgi sāka jaunu debesu ciklu, un rīta pirmie stari saudzīgi krita uz Viriama aizvērtajiem plakstiņiem, lejup vērstā deguna un viņa biezajām, tumšajām lūpām, tikai laimīgā kārtā neaizskarot augšup pavērstos vērša ragus, izbalējušu smilšu krāsā.

Stingri izslietā mugura nodrebēja, un Viriams, juzdams kādu tuvojamies sev, izdvesa ļoti smagu izelpu, kurā bija gana spēka, lai sakustinātu smago zelta gredzenu platajās nāsīs.
-Šī rīta zvani skan nepierasti skumji, Jūki,- Viriams atvēra plakstus un pasaulē pavērās divas dzidras, zilas acis. Vērša skatiens vienmēr bija dziļš un ļoti koncentrēts apkārtnē, gluži tā īpašnieks visiem spekiem centās pamanīt ainavā apslēptās detaļas. Patiesībā Viriams vienkārši labāk redzēja ar aizvērtām acīm. Kad viņš nelūkojās tā, kā ierasts cilvēkiem, tad rūpīgi vēroja pasauli ar ausīm, degunu un ādu, stingri ticot, ka tas ir vienīgais ceļš redzēt lietu patieso būtību.
-Šis klusums vienmēr ir bijis nelaimīgs, Viriam. Tev vajadzētu padomāt par savu bērnišķīgo, zaros sakarināto grabekļu nomaiņu pret kādu orķestri vai vismaz personālo mūzikas atskaņotāju. Tas noteikti padarītu šejienes pelēcīgos toņus krāsainākus,- Jūki, pavisam viegli, gandrīz nemanāmi, sapringa nedaudz ciešākā muskuļu kamolā. Jaunais tīģeris pārlaida skatienu pāri kalnotajam apvārsnim un sakrustoja rokas priekšā krūtīm, gaidot sarunas biedra atbildi.

-Tavs laiks vēl nav pienācis, tad kamdēļ esi nācis, dārgais draugs?- Viriama fiziskais miers palika nesatricināts, bet balss tembrs nodevīgi izpauda Jūki, ka sarunu biedrs ir ieviesis savā prātā bažas. Kas tāds gadījās ļoti reti, vismaz Jūki klātbūtnē, tāpēc tīģēris nesteidza atbildēt vai kādi savādāk reaģēt uz Viriama jautājumu. Godīgi, Jūki bija cerejīs, ka nepatīkamā saruna nesāksies tik strauji, tomēr Viriama tiešums palika nepielūdzams arī šoreiz. Apsēdies blakus vērsim un rūpīgi sekojot apvārsnim, lai nesastaptos ar blakussēdētāja seju vai, kas vēl nevēlamāk, skatienu, viņš veica dziļu ieelpu un sekojoši - lēnu izelpu, tad bilda, - Es redzēju vīziju saistītu ar nelabām pārmaiņām un vēlos uzstāt uz visa Zodiaka sasaukšanu.
-Ja es pareizi sapratu, Tu ieradies pēc vēja raga?- Viriama jautājums izskanēja vairāk kā apgalvojums, bet Jūki visai apņēmīgi deva pozitīvu atbildi uz to, stingri pamājot ar galvu. Kādu mirkli sarunu turpināja klusums, un tad, trīs reizes palūgdams domās piedošanu mākoņiem par bezkaunīgo miera pārraušanu, Viriams tupināja, -Tas ir visai drosmīgs lūgums, Jūki,- tad uz mirkli pārstāja raudzīties tālumā, vēlēdamies atrast kādu traipu iekšsevis, bet visai drīz atgriezās pie iepriekš iesāktās nodarbes, klausoties tīģera neritmiskajā elpošanā, -Tu, protams, zini, ka drīksti sasaukt riņķi jebkurā laikā. Un tu, protams, zini, ka atbildība par Zodiaka sasaukšanu gulsies vienīgi uz tevi. Un, protams, arī cenu visam pasācienam tu apzinies. Es tevi apturēt nevaru pat pie visas savas lielās vēlmes, tomēr arī es vēlētos ko zināt, vecās draudzības labā, kas tevi tik ļoti izbiedēja?
- Es redzēju Norieta sūtni Hasmusu un viņš man vēstīja baisas lietas.

*****

Aukstums, iespējams no atvērtās terases, bet iespējams no apjukuma un bailēm, strauji skāra sejas ādu, un Roksana pirmajā mirklī pat neatpazina tajā tik ļoti pazīstamo asins aromātu. Viņas domas bija aizņemtas ar Vekorāra divpadsmitā klavieru mūzikas albuma trešo sonāti. Tā bja viena no meitenes dīvainajām īpašībām - kritiskās situācijās viņas prāts pievērsās maznozīmiegiem sīkumiem kā, piemēram, mazpazīstama, neveikla un vispār neprasmīga muzikanta, neveiklākajai sonātei, tā abstraģējoties no krīzes apkārt. Un tomēr, aukstumu pieskaramies ādai meitene sajuta labi. Tas bija vairāk kā īsts un tā radītājam izdevies.