Lelle: Šizofrēniķe un Maniaks [Editing]

Apelsīnu dūmi

Viriams paaicināja Jūki uz pavisam nelielu un minimalistiskā stilā ieturētu istabiņu celtnē, uzbūvētā pēc labākajām japāņu tradīcijām. Istabiņai bija terase ar skatu uz skaistu akmeņu dārzu un nelielu ūdenskritumiņu tā centrā, kas ap to brīdi neticami rotājās pusdienu saules staros. Istabiņas vidū atradās zems tumši brūns taisnstūra formas galdiņš, ap kuru pedantiskā kārtībā bija izvietoti pelēki spilveni. Uz galdiņa vientulībā stāvēja neliela vāzīte ar tvīkstošiem vīraka kociņiem, kuri lēnītēm pildīja gaisu ar vāju apelsīnu aromātu un gaišiem dūmiem. Pie baltajām sienām karājās japāņu kaligrāfijas raksti, propogandējoši dvēselisko mieru pasaulē. Stūros pie terases stāvēja divas tukšas, tumši pelēkas, garas vāzes un daži melni oļi tām blakus.

Jūki nejuta sajūsmu pret Japāņu stilu un tradīcijām kopumā, tomēr viss, kas viņam atlika, bija domas par to, kā viņš visu izmainīs savā gadā. Jūki ļoti mīlēja šo īpašību Mākoņu Liedagā - viss viņiem apākrt bija maģija un ilūzijas. Katrs iedzīves centimetrs bija viegli izjaucams vai maināms kaut simts reizes dienā. Un Jūki glābās domās par savu realitāti arī šoreiz, kamērt viņa kājas kauca aiz nepierastām sajūtām no ilgas sēdēšanas uz ceigaliem, ko pieprasīja Viriama ieturētās pasaules stils. Lai arī jaunajam tīģerim prieku šī padarīšana nesagādāja nemaz, viņš stingri cienīja Viriama izvēli. Viens otra izvēli cienīja visi divpadsmit Zodiaki.

Viriams mierīgi ienesa telpā un nolika uz galdiņa platu paplāti ar skaistu melni-pelēku tradicionālu komplektu tējas pauzei. Salēja traukos smaržīgu zaļo tēju un nosēdās pretī tīģerim. Tējas aromāts gandrīz vai nonīcināja vīraka apelsīnu dūmus, un Jūki sajuta kā sāk lēnām apreibt, bet viņa apziņa vairs nav tik cieši piesieta ķermenim lai arī pamest to stipri nesteidzas. Viņam pēkši galvā iešāvās doma par Japāņu sake, un viņa vaigi pietvīka ar krāsu. Patīkamo stāvokli pagaisināja pazīstama balss tuvumā, - Nu tā, Jūki. Tu vari padalīties ar redzēto savā sapnī, - Viriams joprojām saglabāja savu akmens nesatricināmo mieru, runādams par visai nopietnu jautājumu. Vienu mirkli Jūki pat pieļāva domu, ka viņa sarunu biedru pasauli aptverošās briesmas nebiedē. Tīģeris pastiepās pēc sava trauka un pietuvināja to degunam. Tējas aromāts tiešām bija maģisks salīdzinājumā ar apelsīnu dūmiem. Jūki, pāris reizes ievilcis siltos tējas tvaikus plaušās un iemalkojis to, pacentās nofokusēt skatienu uz Viriamu, - Visu pasauli, mans draugs, bija ieskāvušas savos apskāvienos draiskās uguns liesmu mēles. Tās nekautrējoties laizīja vēl stāvošo koku nomelnējušos stumbrus un varenos kalnu plecus. Debesis kauca sāpēs un uzaususi bija asiņainā saule. Es stāvēju un raudzījos, kā deg Mākoņu Liedags un mirst Zvaigžņu tilts. Hasmus uzlika savu plaukstu man uz pleca. Viņa spārni bija stingri piespiesti mugurai un to varenums bija zudis. Bez vārdiem, viņš paaicināja mani līdzi. Mēs nokāpām lejā, uz Tīravota svētnīcu pie Liedaga sirds. Viņš tai pieskārās, bet es nespēju pat nodrebēt, visas manas kustības nepiederēja man. Viņš aicināja skatīties un es lūkojos ūdenī. Tur es redzēju sievieti. Asiņaino karalieni tronī no tilta drupām. Viņai apkārt plosījās uguns un cilvēkus dzina saķēdētus rindās kā lopus uz kautuvēm. Tas bija gals visam. Un tad viņš man pateica viņas vārdu...

                            * * * * *

Rīts, kad Roksanai bija jāierodas Lawliet ģimenes galmā, pienāca nemanīts un auksts pelēkajās debesīs. Noskaņojums kļuva necils jau no domas par pārcelšanos, bet lietus mākoņi likās to neievērojam un savilkās pāri pat sīkākajam gaišo debesu plankumiņam. Roksana padevīgi noskaņojās ceļu pavadīt klausoties lietus simfonijas. Guļot šaurajā gultā pie loga, meitene negribot pieķēra sevi pie domas, ka tā ir pēdējā iespēja atvadīties no istabas, kurā viņa izauga. Kaut kur pakrūtē viņa paslēpa cerību, ka neviens nemainīs telpas iekārtojumu, saglabājot tajā atmiņas par tās iemītnieci.