Lelle: Šizofrēniķe un Maniaks [Editing]

Vakara burvība ir gaistoša.

Sarkanais Saules disks lēnām un melanholiskā klusumā slīdēja lejup. Viss, kas viņai piederēja bija samierināšanās ar savām jūtām pret sudraboto Mēness sirpi. Tās bija gana stipras, lai atstātu tam naksnīgās debesis un kaunpilni bēgtu, kolīdz tumsas soļi bija redzami tālumā, bet pārāk vājas, lai kādreiz apturētu skrējienu pa riņķi un pagaidītu mīļoto kaut vai ar uzgrieztu tam muguru. Saule nekad sev neļautu stāties un satriekt pasauli ar saviem pārdzīvojumiem, tomēr viņas sāpes lijās pār debesīm katru reizi, kad viņa bēga no tikšanās ār Mēnesi. Šī sildošā vakara gaisma nesteidzīgi sūcās Viriama namiņā caur stiklotajām durvīm un sienu uz akmens dārzu. Tīģeris un vērsis sēdēja uz grīdas ar skatu pret šo dārzu, raugoties katrs savā tālumā ar savām domām. Viriams par mūžīgo kā Saules un Mēness mīlestība, kurā viņi nesatiksies nekad. Jūki par gaistošo dzīvības dabu, kas gluži kā šis vakars ir īslaicīga un garām skrienoša, tomēr neticami skaista, ja izdodas tajā ieskatīties.

- Tu taču saproti, ka es nesāktu uztraukties par sapni bez īpaša iemesla? Pat par tādu, kurā mani apciemoja Hasmus,- Jūki uzmanīgi pagrieza galvu uz drauga pusi, lai nosekotu Viriama reakcijai uz šadu neparastu jautājumu, bet viņš pat nenodrebēja. Viriams neatbildēja, un viņa smagās izelpas bija vairāk kā pietiekami, lai Jūki saprastu, ka Viriams nojauš par ko būs sarunas turpinājums, - Loanam šāds miers ļoti patika. Pat tad, kad viņš skaidri zināja, ka lietas ne vien nesokas, bet brūk kopā, viņš atrada sev mirklīti ielaist siltumu krūtīs un apgaismot acis ar dienas promejošajiem Saules stariem, - Jūki pabeidza domu un nolaida skatienu sev uz plaukstām, slēpdams mazu, bet draudzīgu smaidu atmiņā par tuvu draugu. Kā pateikt, ka iespējams noticis kas nelāgs, un ap sirdi stāv smagums? - Loans neieradās nomainīt mani uz tilta. Es nogaidīju viņu, nodežūrēju viņa mēnesi, sagaidīju kolīdz uz dežūru ieradās Šeņjs un devos Meklēt Loanu, bet, - Jūki aizvēra acis atminoties Šeņja nesaprašanas un pārsteiguma pilnās acis, kad uz tilta viņš sastapa tīģeri nevis trusi, - kad miegā mani apciemoja Hasmus, nāca apskaidrība. Norieta sūtnis atnāca tieši tad, kad es izmisis taujāju debesīm pēc drauga.

Viriams klusējot piecēlās. Viņš centās izlikties neapmulsis un nesatricināts kā rītā vērotie kalni, tomēr Jūki lieliski redzēja cik auksts pēkšņi kļuva biedram iekšā. Bija vairāk kā skaidrs, ja Loans jau nav miris, tad viņš atradās ļoti lielās briesmās. Hasmus pieder pie augstākajiem Oniksa vēstnešiem, kas apciemo pareģotājus un kalpo dieviebām, un šādu sūtņu ierašanās vienmēr stāstīja par nopietnām lietām. Hasmus nesa baisas vēstis, kas bieži stāstīja par kādas dzīvības, laikmeta vai īpaša notikuma gaidāmo norietu. Tas gan nebija iemesls celt paniku, tomēr Loans neieradās nomainīt Jūki uz tilta, kas bija kategoriski nepieļaujami visiem zodiaka izredzētajiem sargātājiem, un Loans bija viens no pašiem atbildīgākajiem savu pienākumu pildītājiem.
- Ir tikai viena vieta kur un viens veids kā uzzināt, kāpēc Hasmus izvēlējās tieši šo brīdi un tieši tevi, lai vēstītu par Asiņainās karalienes kāpšanu tronī. Mums ir jādodas uz Tīravota svētnīcu un jāieskatās Mākoņu Liedaga sirdī.

* * * * *

Putekļainais sienas pulkstenis kautrīgi skaitīja pirmo jaunas diennakts stundu, bet Roksanai negulējās. Trankvilizators ātri zaudēja savu efektu, bet doza, kuru Mikuss uzskatīja par pietiekami lielu pat sev, nespēja paveikt savu darbu kā nākas. Ja vien viņš zinātu kādus preparātus Roksanai nācās lietot, kamērt viņa dzīvoja klīnikā, tad Mikuss vienkārši pagrābtu ko smagāku sev pa rokai un spēcīgi to triektu Roksanai pa pakausi, dāvājot viņai saldo aizmirstību tādā veidā. Tomēr viņam nebija pat mazākās nojautas, ka Roksanas dzīvē varēja atgadīties kas tik ļoti traģisks, lai viņas dzīve pagrimtu klīnikā.

Pēc pāris minūtēm piespiedu miega, Roksanas acis kļuva apaļas kā gludlodītes un ciet vairs nekrita. Viens pozitīvs aspekts no trankvilizatora tomēr bija - apziņa atradās kaut kur tālu prom no ķermeņa, kas ļāva iestāties vieglam apreibuma stāvoklim kāds parasti bija pēc alkoholisko dzērienu lietošanas. Ķermenis bija it kā no cukurvates, kura ir sākusi kust neuzmanīga bērna plaukstās, un Roksana vienkārši gulēja nekustoties. Viņas acu plakstiņi necilājās un nekrita ciet, gluži ja acis nenogurtu, lūpas netrīsēja no aukstuma, pat zosāda nesacēlās. Viss, ko spēja un vēlējās Roksana, bija taisni skatīties vienā punktā griestos un domāt. Nu ko, arī tas jau nebija slikti, un meitene domāja.