Pūķa dvēsele (Iesaldēts)

#Prologs

Emanuella, 935. gads, Stormenas ciems

Strauji atvēru acis. Bija nakts vidus, un es atkal biju pamodusies murgu dēļ. Šķiet, es sapnī redzēju mammu... Bet tad viņu aiznesa pūķis... Neeceros viņu, jo tad, kad viņu aiznesa es biju tikai četrus mēnešus veca. Visus šos stāstus man ir stāstījuši citi Stormenieši. Nu, man ir jau piecpatsmit gadi, bet es vēl jo projām vēlos satikt savus vecākus, lai apskautu, kaut uz sekundīti...

Es apgriezos uz otru sānu, un drīz vien biju aizmigusi. Atlikušo nakti, nevienu sapni neredzēju, un pamodos tikai uz medību laiku. Tas ir kādas trīss stundas, pēc saules uzlekšanas. Stiprākie, un prasmīgākie vīri dodas pūķu medībās. Tā tas šeit ir iekārtots. Par īstu vīru var kļūt tikai tas, kas kādreiz ir nokāvis pūķi, bet sievietes tiek iedalītas divās kārtās. Vājākās ir gandrīz nekam nederīgas mājsaimnieces, kam uzgrūž visus ciema darbus, bet spēcīgās dodas kaut pūķus, jo ja tu neesi nokāvis pūķi, tu neesi nekas.

Protams, šķiet ka man tāda veiksme nespīdēs. Pūķim es būtu, kā uzkoda, kas nespēj neko nodarīt. Citi apmeklē kaujas un spēka trenniņus, bet es sēžu mājās, jo... Esmu bārene. Jā, mani pieņēma kāda ģimenīte, bet šķiet, ka cieņu es neiegūšu nekad. Arī tagad mana guļvieta ir iekārtota apakšstāvā, zem trepēm uz augšstāvu. Nav jau tā, ka manai jaunajai ģimenei būtu kautkas pret mani, bet es guļu salmu un segu kaudzē, jo viņi priekš manis nespēj to atļauties.... Nu nē, patiesībā nemaz nav tik ļauni. Man ir arī sava "lampa"*, un mazs galdiņš, pie kura es pa naktīm skicēju dažādas ainas.

"Vecāki" mani mīl, bet vairāk,protams uztraucas par savu meitu un dēlu. Niks ir diezgan jauks. Mēdz domāt par mani, un reizēm mēs aprunājamies, bet mana pamāsa-Aia... Viņa mani necieš. Mūždien ceņšas ieriebt, un nodot... Bet pietiks domāt par to slikto. Kopumā mana dzīve, ir tā teikt... Normāla..

---
Lampa*- trauks ar
akrotauriņiem (spīd tumsā)