Pūķa dvēsele (Iesaldēts)

#2 Ezitulīdi

Es pamodos no cilvēku balsīm. Samiegojusies atvēru acis un virs manis bija noliekušās vairākas galvas. Nu nē, ne jau atkal...

-Kas tu esi, iebraucēj?
-Am... Mani sauc Emanuella, esmu no Stormenas ciema, un...- Es piecēlos sēdus.
-Tad vācies atpakaļ pie tiem nolādētajiem nešķīsteņiem un nepiesārņo šo zemi.

-Jūs esat... -Ezitulīti? Stormenas ienaidnieki?
-Nepareizi meitēn. EzulīDi.- Vīrs, kas runāja ar mani bilda, īpaši uzsvenot D burtu. -Un viņi ir mūsu ienaidnieki, nevis mēs viņējie. Un tagad labāk ātrāk tinies mājās, pirms esi beigta.

-Nē, uzgaidiet. Es aizgāju no stormenas, un... Ļoti vēlētos pievienoties jums...
-Drīzāk jau aizpludoji- Kāds izteica savu komentāru un pūlī atskanēja smiekli.
-Mēs zinām, ka stormena sūtīs spiegu. Pierādi, ka tā neesi tu.
-Kā?
-Nu, meitēn, tā jau ir tava problēma...

-Es varu droši atbildēt uz jebkuru jautājumu.
-Labi, kas ir tavi vecāki?
-Nezinu... Neesmu viņus satikusi.
-Nemelo!
-Tēvs aizbēga, pirms es biju piedzimusi, bet māti nogalināja.-Šie vārdi satrauca visu pūli. Un pēc neliela klusuma brīža vīrietis atkal ierunājās.

-Un kāds ir tava tēva vārds?
-Nezinu... Reiz dzirdēju kautko, par Raino, vai Reimu, vai kautko tādu...
-Reimondo.-Kāds vīrietis pabeidza manis teikto. -Ak, tad šādi viņa tevi nosauca. Un tad viņi izrīkojās tā pat, kā ar mani un tavu māti...

Man priekšā iznāca pēdējais runātājs.
-Meitiņ, es domāju ka viņi tevi nogalināja.
-Par ko, pie velna, tu runā?
-Emanuell, tu esi mans bērns.-Vīrietim acīs sariesās asaras.
-Ko?- Arī es caur asarām attraucu.
-Nāc pie manis, uz mājām. Es tev visu pastāstīšu.

Pūlis pašķīrās un es sejoju svešiniekam, kas uzdevās par manu tēvu...

Zinu, šī ir īsa daļa, bet domāju, ka šajā daļā ir pateikts diezgan daudzkas... Ceru ka tev patika! Būšu ļoti pateicīga, ja tu uzspiedīsi uz zvaigznītes! Centīšos nākamo uzrakstīt pēc iespējas drīzāk!