Mazie stāstiņi vieglākai dzīvei...

2017

Šajā vietā neesmu iegriezusies jau kādu laiku un arī neplānoju to darīt, taču būtu kauns pat neapsveicināties Jaunajā gadā.

30.decembrī es facebookā redzēju kādu sarunu ar ja godīgi pat nezinu ko, taču šim vīrietim bija dots uzdevums mums pastāstīt par sabiedrības pētījuma rezultātiem, ja tā drīkst teikt.

Mēs dzīvojam tehnoloģiju laikmetā un izrādās, ka īsziņas skaņa vai jeb kāda cita elektroierīces negaidīta darbība mūsu ķermenī izdala hormonu, kas mūsos rada atkarību. Tas ir tas pats hormons, kas izdalās smēķējot, lietojot alkoholu un spēlējot azartspēles. 

Jūs teiksiet: ''Es neesmu atkarīgs!'' 

Vai tiešām? 

80% cilvēku uz šīs zemeslodes pārbauda savu telefonu pirms tie iztīra zobus vai sasveicināts ar saviem mājiniekiem... Vai tas ir normāli? Vai tiešām tehnoloģija ir svarīgāka par ģimeni, paša higiēnu, draugiem un pat mājdzīvniekiem?

Ja ietilpsti šajos 20%, kas tomēr vispirms domā par apkārtējo nevis par savu telefonu es noņemu tavā priekšā cepuri! 

Pieļauju, ka varbūt esmu jau Jūs nedaudz nošokējusi, bet nesatraucieties, šis ir tikai sākums!

Vidēji viens cilvēks dienā atbloķē savu telefonu 110 reizes, taču vakara stundās šī aktivitāte sāk pieaugt līdz reizei 6-7 sekundēs... Vai tas nav briesmīgi?

Pieņemot, ka mums vajag 5 sekundes, lai atbloķētu telefonu tas nozīmē dienā mēs pazaudējam gandrīz 10 minūtes telefonu vien atbloķējot, taču mēs visi lieliski zinām, ka ar atbloķēšanu vien nepietiek ir jāiziet cauri visiem sociālajiem mēdijiem, ziņām un varbūt jāuzņem vēl kāda bilde. Vai Jūs vispār apzināties cik daudz laika tiek pazaudēts aplūkojot savu telefonu? 

5 STUNDAS - tā ir trešdaļa no laika ko pavadām nomodā.

Kad cilvēki dodas pie ārsta, uz sanāksmi, kamēr gaida nākamo stundu... Ko viņi dara? 

Sēž telefonos. 

Mēs dzīvojam laikmetā kur cilvēki vairs neprot komunicēt viens ar otru, laikmetā kur visi tik ļoti pārņemti ar tehnoloģijām, ka vairs neredz dzīvību sev apkārt...

Mēs esam tik ļoti iegrimuši tajās mazajās kastītēs, ka mums varētu paiet garām prezidents un mēs to pat nemanītu, vai no malas uzglūnēt kārtējā iespēja, kas varētu mainīt visu dzīvi.

Vai Jūs zināt kāpēc skolotāji neļauj uz galda turēt telefonus? Jo tā ir necieņa, lai kā būtu novietots telefons ar ekrānu uz augšu vai uz leju. Jūs pat varat visas stundas laikā telefonam nepieskarties, bet tas tik un tā norāda uz to, ka telefons Jums ir svarīgāks par runātāju. Tagad noteikti gribās teikt: ''Skolotāji ir stulbi, skolu nevajag, es tur tikai atsēžu utt'' 

Bet tagad iedomājieties sevi klases priekšā, Jums ir vislabākā ideja uz zemeslodes, taču kamēr Jūs runājiet visi lūr telefonos, atsaucība nule. Jūs atdodat savu dzīvi un dvēseli šiem cilvēkiem, bet tā vietā viņiem pienāk jau kārtējā ziņa... 

Labi, mazliet jau aizklīdu par tālu no paša pētījuma.

Šis vīrietis ir izpētījis, ka viena no būtiskākajām cilvēces problēmām ir NEPACIETĪBA. Tā rodas jau no mazotnes... Kamēr bērns dzīvo pie vecākiem tam ikdienas tiek teikts, ka Sapņi piepildās, Tu esi vislabākais, Tu vari sasniegt visu... Vai tad tā nav? 

Vecāki gribēdami labu nodara mums tikai pāri...

Skolā mums viss tiek pasniegts uz paplātes, vecāki izdabā visām mūs iegribām un tad pēkšņi vecāki pasaka: ''Tu esi pieaudzis, laiks doties savā dzīvē!'' Tajā brīdī visiem pazūd pamats zem kājām, jo neviens vairs mūs negrūž uz priekšu, mums pašiem ir jācīnās. Cilvēks sabrūk...

Tad labi viņam kādu brīdi iet slikti, bet nu ar laiku viss nokārtojās un cilvēks atrod darbu, dzīvokli utt. Bet rodas nākamā problēma.

Šis vīrietis stāstīja, ka jau vairākas reizes runājis ar jauniešiem, kas nesen pabeiguši skolu un sākuši strādāt un jautājums ir vienmēr viens un tas pats: 

''Kā tev patīk šī darba vieta?''

''Forši man patīk, bet šķiet, ka man jāmeklē cits darbs!''

 ''Kāpēc?''

''Jo nekas nekustās uz priekšu, es nespēju neko dot sabiedrībai kamēr sēžu šeit!''

''Un cik ilgi tu šeit strādā?'' 

''6 mēnešus''

NEPACIETĪBA.. Mēs nemākam saskatīt mazus uzlabojumus un nemākam gaidīt. Mums šķiet, ka viss notiek uzreiz un tagad - Sapņi tak piepildās - vecāki teica, bet neieminējās cik daudz būs jāstrādā. Viņi izlaiž šo būtisko detaļu, ka nekas nenāk ātri visam ir nepieciešams laiks un pacietība.

Komunikācijas trūkuma dēļ mūsdienās 50% no laulībām tiks šķirtas, jo mēs nespējam izrunāties, saprasties un gaidīt. Jau atkal milzīgu lomu spēlē pacietība, jo mums šķiet, ka viss notiks uzreiz... Pāris būs bagāts, atradīs vietu kur dzīvot, strādās labā darbā, bieži pavadīs kopā laiku, bet tas tā nenotiek. Ir vajadzīgs laiks lai varam sakārtot dzīvi.

Tādēļ es Jums šajā 2017. gadā novēlu mācīties Pacietību, biežāk nolikt telefonu malā un pavadīt kādu laiku garlaicībā, jo tad rodas visspožākās idejas, brīžos, kad gribās stiepties pēc telefonu labāk uzsākt sarunu un ticiet man gada beigās Jums būs daudz jaunu draugu un visbeidzot vēlu Jums nevien sapņot par saviem mērķiem, bet arī doties to virzienā, nolejot ne vienu vien sviedru lāsi. Gaišu un prieka pilnu jauno gadu!!!!