The Boy With Glasses

{4}

Kad mūsu mammas bija nogājušas lejā, es paskatījos uz Aleksu.

Es - Tev laikam būtu jāiet, ne?

Alekss - Ehmm, jā protams. - viņš bēdīgi noteica.

Alekss piecēlās un aizgāja. Varbūt nevajadzēja tik skarbi? Lai gan, kāpēc tagad man būtu pret viņu jāizturas jauki, ja visus šos gadus esmu viņu ienīdusi un apcēlusi. Tad pēkšņi es sapratu... Man ir jūtas pret Aleksu! Es patiešām nezinu kas ar mani notiek, bet... Ahhhh! Es ienīstu sevi! Ko visi par mani domās, kas notiks, kāda būs mana dzīve ja kāds uzzinās!! Un.......Kā būs ar Stefanu?! Citiem cilvēkiem tas neliekas svarīgi, bet es esmu skolas populārākā meitene!!! Biju tik ļoti apjukusi, ka nolēmu uztaisīt tēju un ieiet karstā vannā.

Pēc pusstundas vannā biju pietiekami nomierinājusies, lai atkal atgrieztos savā istabā. Pārģērbos un ielīdu gultā. Pēkšņi man zvanīja Perija.

Es - Čau, sauļ!

Perija - Čau! Kas šodien notika?

Es - Ahhh, vienkārši tie plakāti...nu, tu jau saproti.

Perija - Protams, ka es saprotu! Ew, man ir laba ideja!!!

Es - Kāda?

Perija - Rīt pēc stundām es, tu, Džeida un Anna iesim uz ledus halli slidot, tad uz vienu miiiilzīgu drēbju veikalu un visbeidzot uz Starbucks!! Nu, ko saki?

Es - Izklausās brīnišķīgi!!

Perija - Es zināju, ka tev patiks!!!

Es - Protams ka tu zināji!! - es atbildēju un mēs abas izplūdām smieklos.

Perija - Labi, man jāiet!! Bye!!

Es - Atā.

Noliku telefonu uz naktsskapīša un smaidot skatījos griestos. Varbūt neviens neuzzinās, ka man ir jūtas pret Aleksu un varbūt tās ar laiku pazudīs. Tagad jūtos daudz labāk un kaut vai man nemaz nenāk miegs - aizmiegu.

***

Atvēru acis un bez iemesla jutos laimīga. Paskatījos telefonā un kā par brīnumu nekavēju skolu! Izkāpu no gultas un devos saģērbties. Uzvilku melnus džinsus, parastu gaiši pelēku krekliņu, tumši sarkanu jaku un melnas kedas. Šodien nekrāsojos tik "traki" kā parasti. Pat nezinu kāpēc.....Varbūt vairs negribēju būt tā populārā skolas caca.......Ahh, labi! Pietiks domāt, savādāk nokavēšu skolu! :D

Priecīgi noskrēju lejā pa trepēm uz virtuvi. Ieejot virtuvē ieraudzīju. ka tētis ar mammu sēž un ēd brokastis.

Es - Labrīt!!!

Mamma - Labrīt! Kāpēc tu esi piecēlusies tik agri?

Es - Nuu, vai tad tā ir slikta lieta, ka es kādu rītu pieceļos agrāk?

Mamma - Nē, bet tu nekad tik agri necelies.....Un, tu izskaties savādāk nekā parasti. Vai kaut kas ir noticis?

Es - Jeez mamm, es vienkārši gribēju kaut ko pamainīt.

Mamma - Nu labi. - mamma uz mani aizdomīgi paskatījās.

Es - Starp citu, kas ir brokastīs? - es pajautāju tētim

Tētis - Pankūkas ar mellenēm un sīrupu. Pagatavoju īpaši tev! :)

Es - Paldies!

Es piegāju pie ledusskapja, izņēmu apelsīnu sulu un apsēdos pie galda. Saliku uz šķīvja pankūkas un ielēju glāzē apelsīnu sulu. Tad iestājās neveikls klusums. Pēkšņi tētis ierunājās- Meitiņ, ko tu teiktu, ja tu kādas divas nedēļas paliktu viena mājās??

Es - Ko!? Kāpēc?- es sašutusi jautāju.

Tētis - Nu, man Kanādā ir darba darīšanas un mamma izdomāja braukt līdzi.

Es - Ehhh.....man jau laikam nav izvēles, ne?

Tētis - Izskatās, ka nav gan...Bet tās būs tikai divas nedēļas - tētis piebilda

Es - Tikai divas... - es klusi nopūtos un piecēlos no galda.

Tētis - Vairāk neēdīsi?

Es - Nē, esmu jau pieēdusies. - skatoties uz gandrīz pilno šķīvi nomurmināju

Tikusi līdz virtuves durvīm apstājos un pajautāju - Kad jūs braucat prom?

Mamma - Rītdien, vakarā.

Es - Nu ja, tā jau es domāju! Kā parasti jūs man visu pasakat pēdējā brīdī!!! - es burtiski "uzsprāgu" .

Tētis - Meitiņ...

Es - Man jāiet uz skolu!

Izskrēju ārā no virtuves, uzvilku jaku un paņēmu somu. Izmetos ārā pa durvīm un sāku skriet. Pat nezinu kāpēc... Pēc kāda laiciņa nolēmu vairs neskriet. Es atkal iegrimu pārdomās....

Nepārprotiet mani, man nav bail vienai pašai palikt mājās. Es vienkārši nevaru izturēt, ka man visu pasaka pēdējā brīdī, un es esmu spiesta ar to samierināties.

Lēnām vilkos uz skolu. Tagad mans garastāvoklis bija sabojāts. :(

Kad biju tikusi līdz skolas durvīm es atcerējos par plakātiem.

Es - Shit!!

Pēkšņi es atcerējos to, ka ir ļoti agrs un nav nekādas iespējas, ka skolā būs daudz cilvēku.

Uzmanīgi atvēru durvis un iegāju iekšā. Man bija taisnība - es skolā neredzēju nevienu cilvēku.

Nolēmu rīkoties ātri. Sāku raut nost plakātus pirmajā stāvā, tad pārgāju uz otro, pēc tam uz trešo.

Kad visi plakāti bija norauti un sastūķēti skolas miskastēs, es nopūtos. Apsēdos uz zemes un paskatījos telefonā - trīs ziņas un pieci neatbildēti zvani no Perijas. Nolēmu bestijai pazvanīt.

Es - Čauu!!!

Perija - Ahh, thank god, ar tevi viss ir labi!

Es - Kāpēc lai gan nebūtu?

Perija - Es domāju, ka mēs šodien iesim kopā uz skolu, tāpēc tev uzrakstīju. Un kad tu man neatbildēji, es satraucos un sāku zvanīt!!

Es - Viss ir kārtībā...nu, varbūt nav, bet..

Perija - Paga, ko?

Es - Nomierinies, es jau esmu skolā. Kad atnāksi, pastāstīšu, ok?

Perija - Ok! Es skrienuuu!!!

Es - Bye!

Dzirdēju kā pamazām sāk ierasties pārējie skolēni....

Čau!!! Es zinu, ka neesmu rakstījusi mūžību!! Es tiešām ļoti atvainojos, un ceru, ka jūs neesat dusmīgi. Lai nu kā es beidzot uzrakstīju jaunu daļiņu, jo daudzi no jums šo daļu ļoti gaidīja!
Šī daļa nav nekāda garā, bet es centīšos drīz ielikt jaunu. (Es neko nesolu! :D) Bet, ja tev patika šī daļa, tad nospied to zvaigznīti kreisajā stūrī un izsaki savas domas komentāros!
Bye! ❤️