The Boy With Glasses

{5}

Dzirdēju kā pamazām sāk ierasties pārējie skolēni. Nolēmu iet gaidīt Periju pie lielajām kāpnēm skolas ārpusē. Es izgāju ārā un apsēdos uz kāpņu margām. Te pēkšņi es ierauzdīju Stefanu!

Es - Stefaan!! - es iesaucos un nolecu no kāpņu margām.

Stefans - Ko tu gribi? Ej pie sava nūģīgā draudziņa! Vakar droši vien visu dienu bijāt kopā, ne?!

Es - Atvaino? Es vakardien sēdēju un raudāju, bet tu man nemaz nepiezvanīji! Es gaidīju vismaz kādu ziņu no tevis, bet nekā!!! Un tu tagad pārmet man???!!! - es uzbļāvu Stefanam.

Stefans - Piedod, es nezi...

Es - PIETIEK!! Ja jau nezināji, tad kāpēc uzreiz sāki man kaut ko pārmest???- es saniknota teicu un sāku iet prom.

Man acīs sariesās asaras. Es domāju, ka Stefans man skries pakaļ, bet kad es paskatījos atpakaļ, viņš tur vienkārši stāvēja.

Asaras bija aizmiglojušas manas acis tāpēc es īsti neredzēju kur eju. Pēkšņi es kādā ieskrēju.

Es - Atvaino...

Alekss - Tas nekas!

Es paskatījos uz pretimnācēju un sapratu, ka tas ir Alekss.

Es - Man ir jāiet...

Alekss - Pagaidi!!

Viņš laikam bija pamanījis, ka es raudu.

Es - Ko?

Alekss - Tu raudi?? Vai kaut kas ir noticis??

Es - Nē, viss ir kārtībā! - es atsāku iet, bet Alekss man nāca līdzi.

Alekss - Es redzu, ka nekas nav kārtībā. - Alekss izklausījās patiešām noraizējies.

Es - Lūdzu ej projām - es apstājos un paskatījos uz Aleksu.

Alekss - Es nekur neiešu!

Es - Iesi gan, starp citu es eju satikties ar Periju, takā vari neuztraukties par mani. Un vispār kāpēc tev tik ļoti rūp, ka man kaut kas nav kārtībā?

Alekss - Tā nav....

Es - Nu tad jau tu vari vienkārši iet uz skolu, ne?

Alekss klusējot aizgāja.

Pēkšņi es tālumā ieraudzīju Periju!! Es pasmaidīju un pamāju.

Perija pieskrēja man klāt un teica - Nāc, ejam!! Tu man izstāstīsi visu!!

Es - Labi, labi! Nav jau noticis nekas tik traks.

Perija - Ja? Tad kāpēc tu raudi??

Es - Tā jau ir cita lieta....

Perija - Par to "citu lietu" tev man arī būs jāizstāsta. Ejam!

Es - Uz kurieni?

Perija - Tad redzēsi...

Perija mani aizvilka aiz skolas un veda pāri mazajai pļavai, kuras galā atradās mazā sētnieka būdiņa. ( Lai gan sētnieku neviens nekad vēl nebija redzējis :D )

Mēs piegājām pie mazās būdiņas un Perija viegli pabīdīja durvis. Tās ar čīkstošu skaņu atvērās un skatam pavērās diezgan mājīga istabiņa.
Pa labi bija mazs galdiņš ar diviem krēsliem, bet pa kreisi mīksts dīvāns un grāmatu plaukts.

Perija apsēdās dīvānā un teica - Tā, tagad tu man visu izstāstīsi.

Es - Kā tu uzzināji, ka šī nemaz nav sētnieka būdiņa?

Perija - Ja izstāstīsi kas notika, tad arī pateikšu kā uzzināju par šo vietu.

Es - Labi. Tātad, viss sākās ar to, ka no rīta mani vecāki pateica, ka brauc uz Kanādu. Un viņi izbrauc jau rītvakar!

Perija - Un tev tikai tagad pateica?

Es - Jā! Tāpēc jau es biju tik dusmīga.

Perija - Briesmīgi....bija vēl kaut kas?

Es - Es pie durvīm sastapu Stefanu, bet kad centos ar viņu runāt, Stefans man uzbļāva.

Perija - Ko? Kāpēc?

Es - Es it kā esmu vakar visu dienu sēdējusi kopā ar Aleksu.

Perija - Stulbenis..

Es - Jā, un kad es viņam pateicu, ka es visu dienu sēdēju un raudāju, Stefans aprāvās un centās sevi aizstāvēt sakot - "es nezināju!".

Perija - Ak dievs, tāds bullshits...

Es - Yeah, un tas vēl nav viss... - es aprāvos, jo sapratu, ka nevēlos Perijai stāstīt par Aleksu. Pat nezinu kāpēc..

Perija -  Nu stāsti, kas vēl?

Es - Nē, nekas. Es pati kaut ko sajaucu. Mums vajadzētu iet, drīz sāksies stunda.

Perija - Kopš kura laika tev interesē skola? Tu kaut ko no manis slēp? Tu vari man pateikt, es taču nevienam neko neteikšu.

Es - Nē, kāpēc lai gan es kaut ko no tevis slēptu?

Perija - Nezinu, man tā vienkārši izskatās.

Es - Neuztraucies es neko neslēpju - es nepārliecinoši novilku, bet izskatījās, ka Perija noticēja.

Visu ceļu atpakaļ uz skolu mēs ar Periju nerunājām. Es jutos dīvaini, jo nekad nebiju draudzenei melojusi.

Kad iegājām skolā viss likās normāli, jo skapīšus un sienas nerotāja jauni plakāti.
Tālumā ieraudzīju Džeidu un Annu. Pamāju viņām, bet draudzenes mani ignorēja. Varbūt arī neredzēja mani...

Es - Kas viņām noticis?

Perija - Nezinu, varbūt apvainojušās?

Es - Par ko?!

Perija - Kā lai es zinu? Viņas arī ar mani nav runājušas.

Es - Pusdienu starpbrīdī pajautāšu. - noteicu un izņēmu no skapīša vajadzīgās lietas bioloģijai. Starp citu, tu man tā nemaz neizstāstīji kā tu atradi to vietu!

Perija - Vēlāk izstāstīšu!
                                
                                ***
Pienāca pusdienas. Ieejot kafejnīcā uzreiz sāku meklēt Džeidu un Annu.
Kad kādu brīdi biju skatījusies un meklējusi, atradu abas sēžam pašā kafejnīcas stūrī. Ar ātriem soļiem sāku iet uz galdiņa pusi.....

Ahh!!! Beidzot jauna daļa. Kāds laiciņš ir pagājis, ne? :D Es tiešām ļoti atvainojos par to, ka daļa nebija mēnešiem ilgi. Man bija tāda kā rakstīšanas krīze. Bet tagad - esmu atpakaļ, un ļoti ceru, ka turpināšu rakstīt!!