Pazudušo dvēseļu medniece. (2.grāmata)

[3]Melnās dienas

*Semas skatapunkts*
Kaut gan pēc bērēm ir pagājusi jau nedēļa, es nespēju atgūties. Mani ar vien vairāk māc tumšas domas un citu sabiedrībā man metas slikti, ne būtiski, bet skatoties uz Taileru un it īpaši Vilu es atceros Pīteru. Es atceros cik mums trijatā bija jautri! Nekādu raižu. Tad vēl nebija, ne par ko jādomā varēja vienkārši izbaudīt atpūtu un viens otra sabiedrību. Man pietrūkst dienu, kad viss bija tik vienkārši.
*Vēlāk*
Es visu dienu domāju, cik neciešami un smacīgi kļūst šajā mājā. Tieši, tapēc es izlēmu doties prom. Un arī tas testaments... Tas video... Es atstāju vēstuli, gan Metam, gan Tailerai, gan Vilam ar paskaidrojumu, kapēc es aizeju!
*Vēlāk*
Ir pagājušas jau pāris stundas kopš es eju, pa ceļa malu nezināmā virzienā. Lai gan es neesmu cilvēks, es tik un tā nogurstu, tāpēc es izlēmu mazliet atpūsties, lai varētu ātrāk nonākt līdz tuvākajai pilsētai un atrast vietu, kur palikt pa nakti, jo ārā strauji sāk satumst.
Vēl pēc divām stundām es beidzot nonācu tuvākajā pilsētā. Es atradu lētāko viesnīcu un noīrēju numuriņu. Beidzot es varēju atpūsties!
*Nākamais rīts*
Rīts bija salīdzinoši labs tiki ne man, kad pamodos ārā spīdēja saulīte, bet arī tas man nepalīdzēja uzlabot omu. Es vienkārši nespēju smaidīt pēc visa notikušā!
*Vēlāk*
Es jau atkal gāju pa ceļa malu. Kad atkal sāka satumst un tuvākā pilsēta bija četru stundu attālumā es izlēmu, nostopēt kādu mašīnu.
*Mazliet vēlāk*
Kad man beidzot izdevās nostopēt kaut vienu mašīnu, bija pagājusi stunda. Es jutos ļoti nogurusi un vēlējos atlaisties siltā gultā, un ne par ko nedomāt.
*Vēl nākošais rīts*
Kad pamodos es atrados nezināmā vietā, es pat neatcerējos kur esmu!
Man bija bail, bet es saņēmu drosmi un izgāju no istabas kurā atrados.
Es aizgāju uz virtuvi no kuras nāca garšīga smarža. Un ieraudzīju sievieti, kas stāvēja pie plīts un cepa pankūkas, un pie galda sēdošu vīrieti to pašu, kas mani vakar veda savā mašīnā. Viņi mani pasveicināja es atsveicināju atpakaļ. Viņi man pastāstija arī to kā es šeit nonācu. Es esot aizmigusi mašīnā un tā kā vīrietis neesot zinājis, kurp mani vest viņš mani atvedis pie sevis un sieviņas mājās. Tad viņi mani aicināja pie galda. Es apēdu četras pankūkas ar zemeņu ievārījumu, bija ļoti gardi. Tad man bija laiks doties, tapēc es pateicos par visu - nakts mājām, brokastīm un viesmīlību un devos prom jau atkal garajā ceļa gar šoseju.
Un tad es pasmaidīju, bet ne jau, tapēc ka man bija priecīgi vai jautri, bet tapēc ka es atcerējos, ko par šo situāciju būtu teicis Pīters.