Pazudušo dvēseļu medniece. (2.grāmata)

[2]Pītera negaidītā nāve!

*Pītera skatapunkts*
Lai gan es to negribu atzīt man ar katru dienu paliek ar vien sliktāk! Es nezinu cik ilgi vēl izturēšu.
Testamentu es jau sarakstīju.
*Nākošais rīts*
*Semas skatapunkts*
Es sen neesmu runājusi ar Pīteru. Un man tagad ir vajadzīgs, kāda cilvēka padoms. Cilvēka kurš mani zina jau no pašas bērnības.
Tapēc es saņēmos un pieklauvēju pie Pītera istabas durvīm. Taču viņš nevēra vaļā, tapēc es nolēmu vienkārši ieiet!
Bet tur, tur es atradu bālo, guļošo, mirušo Pīteru. Es no šoka iekliedzos! Protams no mana kliedziena saskrēja visi! Kad es beidzot apjautu, kas noticis es sabruku un sāku nevaldāmi raudāt! Kapēc visi mani pamet? Kapēc?
*Bēres*
Ir pagājušas jau divas dienas kopš es atradu Pīteru! Man iet ļoti smagi es nezinu, ko darīt! Es ar nevienu nerunāju, pat neēdu! Esmu atmetusi arī mācības. Pašlaik viss liekas bezjēdzīgi. Visa mana pasaule ir sabrukusi. Man gribas paslēpties tur, kur mani neviens neatradīs, paslēpties no visa un visiem. Es saprotu, ka man jābūt stiprai un jāpalaiž sāpes, lai dzīvotu tālāk, taču es to nespēju!
Kad man bērēs bija jāsaka runa es atcerējos visus tos brīžus, kad Pīters man palīdzēja visus tos brīžus, kad mani vecāki aizmirsa par manu dzimšanas dienu un Pīters man atnesa dāvanu. Par brīžiem, kad mani vecāki bija tik aizņemti, ka atstāja mani uz vairākām dienām citreiz pat nedēļām un mēnešiem. Pīters bija, kas vairāk par draugu, viņš bija ģimene!
Kaut gan pēc vecāku nāves mēs neredzējāmies, es tik un tā grūtos brīžos atcerējos par viņu. Viņš vienmēr bija gatavs manis dēļ uz visu. Viņš vienmēr man palīdzēja. Kaut gan dažreiz neatbalstīja manus lēmumus, tik un tā vienmēr bija blakus, lai palīdzētu grūtā brīdī. Pat vistumšākajā dienā viņš varēja man likt pasmaidīt!
Uz bērēm sanāca daudz mednieku, protams visi zināja, kāda ir situācija un, tapēc īpši neskatijās uz vampīru un citu mītisko radījumu pusi, kas bija atnākuši godināt Pīteru.
Man tevis pietrūks dārgais draugs!
Ardievu!😢
*Testaments*
Testamenta nolasīšanā es uzzināju, ka savas mantas viņš ir atstājis viesiem, gan Metam, gan Tailerai, gan Vilam, gan man. Taču man viņš vēl atstāja video ierakstu, kurā būs paskaidrots, kapēc!
Es aizgāju uz savu istabu un ieslēdzu ierakstu.
Kad ieslēdzu ierakstu tur parādijos es maza, smaidoša un Pītera apskāvienos. Es atceros, šo dienu tie bija pirmie ziemassvētki, ko pavadīju, bez vecākiem, man bija septiņi gadi un Pīters man uzdāvināja manu pirmo lelli. Mani vecāki man dāvināja tiki ieročus! Es taču biju nākamā medniece ne maza meitene!  Taču Pīters tā neuzskatīja. Tā bija mana pirmā un pēdējā lelle. Kad vecāki uzzināja, ka pīters man uzdāvināja lelli viņi satrakojās. Un atņēma man lelli. Es protams biju tik sarūgtināta, ka aizbēgu no mājām. Neviens mani nevarēja atrast divas dienas. Līdz vecāki izlēma piezvanīt Pīteram. Viņš mani atrada uzreiz. Viņš mani zināja labāk par visiem. Vecāki protams piekāpās un piekrita, ka es varu paturēt šo lelli, taču tikai šo! Es biju tik laimīga, ka apskāvu Pīteru un ļoti ilgi nelaidu vaļā.
Pēc šīs bildes parādijās Pīters, viņš izskatijās ļoti novārdzis un bāls. Man bija sāpīgi skatīties uz šādu Pīteru!
Viņš man pateica, ka mīl mani un nepateica, ka mirst, jo nevēlējās, lai es viņu redzu šādu. Un viņš zināja cik ļoti es pārdzīvoju Sokas nāvi. Viņš zina arī to cik man būs grūti un viņš zina ka es vēlēšos aizbēgt no tā visa. Un varbūt viņam arī ir taisnība. Es nezinu. Lai nu kā viņš teica, ja vēlēšos aiziet un kādu laiku pabūt viena Pīters mani atbalstīs. Taču, lai kas notiktu man nevajag aizmirst manu misiju! Beigās viņš vārgi pasmaidija un pateica ardievas! 😢