Martas Asinis

1.Skaļi

Skaļi. Tieši tik skaļa ir mūzika, lai es varētu runāt, un tu nedzirdētu, ko es saku. Un tev arī nav jādzird. Es pasmaidu, un tu izskaties iemīlējies. Es arī izskatos iemīlējusies, tikai man sāp galva, un es visus ienīstu. Kārtējais fashion week afterītis, kurš ir tik fantastisks, ka man vajadzēs vēl četras rumkolas.

Un tad es dejoju uz Coyote fly dancflora, pavedinu DJ, viņš pamāj, mēs esam baksteidžā, un es viņu apstrādāju ar muti. Bla-bla-bla. Diezgan pārgalvīgs solis no manas puses, taču tas piestāv manam tēlam. Skandalozi skaista.

- Marta, kur tu biji pazudusi? Es tev zvanīju like forever!- Rūfija kliedz.
- Forever alone! - es saku, dārdošas elektronikas fonā, un Rūfija to, protams, nedzird. Tad es pasmaidu un parādu vairākas 50€ naudas zīmes. Rūfijai iemirdzas acis, un mēs ejam pēc rumkolām. Pa ceļam mēs apķeram apsargu un uztaisām selfiju. Un tad mēs dzeram un dzeram.

- Zini, tie koktēļi galīgi negriež- es kliedzu Rūfijai ausī, un viņa apstiprinoši māj ar galvu.

-Ejam!- es turpinu.

Un tad jau mēs esam uz ielas, iekāpjam taksī un braucam uz Chomsky bāru. Laukā ir faking auksti. Tomēr es esmu melnā zīda naktskreklā, man ir sarkana berete un stilīgs lakatiņš ap kaklu. Izskatos kā satriecoša franču popdīva, kurai visa Rīga nomesta pie kājām.

Būt par modes blogeri ir vieglāk nekā būt par vienkāršu modeli. Ir tikai jāprot sevi pasniegt un regulāri jāpostē inčīgs stafons.

Šovakar Chomsky ir pilns ar bomzīga paskata hipijiem. Pretīga pritona smaka. Es saņemos, saviebju seju un eju pēc šotiem. Piemiedzu ar aci bārdainam badass bārmenim un pamanu, ka blakus viņam notiek koncerts. Izskatās, ka spēlē bēru muzikanti. Tur ir daudz vijoles, čelli un pie mikrofona stāv kaut kāds misters "Man ir Depresija." Viņš ar savu dziedāšanu bezsakarā sāk mani gruzīt.

-Āāā! Tas ir vēl sliktāk par Coyote fly- es iesaucos un pasūtu divus šotus absinta. Hoops! Un mēs ar Rūfiju izejam uzsmēķēt mentolenes. Lai uzlabotu sev garastāvokli, es nosmēķēju divas cīgiņas pēc kārtas un uztaisu pāris selfijus.

-Ej, meičas!- viens sadzēries datorgrafiķis iesāk, - Ko notiek?- viņš turpina.
-Forši, forši, viss čilliņā!- Rūfija saka un izskatās, ka viņa jau tur bez maz vai kūst gar zemi.
-Koncīts labais, ne?- viņš cenšās ievirzīt sarunu.
-Whatever, to garlaicīgo sūdu - es viņu pārtraucu, un tā kā esmu jau tā nosalusi, ka šķiet ir apsaldētas arī manas nieres, es saku, ka mēs ejam atpakaļ iekšā.

Biedzot jūtu, ka dzērieni ir sākuši iedarboties. Pasūtu vēl pa šotiņam un, lai galīgi neizsmērētos, iedzeru glāzi ūdens. Koncerts ir beidzies. Yeah! Esmu tik laimīga, ka apķeru Rūfiju un viņai saku
- Tu esi mana labākā draudzene, Rū,- sajūtos ar sevi tik lepna un aizkustnāta, ka pat nedauz apraudos.
- Tu man arī, tu man arī - Rūfija šņukst līdzi.

Pekšņi jūtu, ka mani no mugurpuses kāds sāk aiztikt, un tas sāk notikt aizvien intensīvāk un nekaunīgāk.
- What a.. - es pagriežos, un tur ir tas misters Depresija no koncerta.
- Tā ir īsta mīlestīī... - viņš nepaspēj pateikt, kad es jau viņu ar visu spēku esmu aizgrūdusi prom, viņš atmuguriski iegāžās blakus esošajā galdiņā, pudeles ar alu pašķīst uz visām pusēm, un beibes spiedz tā, it kā te būtu kaut kādi amerikāņu kalniņi.

Esmu tādā naida draivā, ka paķeru blakus esošo tējas kanniņu, metu un trāpu ar to pa Depresīvā džeka galvu. Kanniņa sašķīst, un viņam sāk asiņot galva, es zvanu uz 112 un saku, ka te notikusi seksuāla uzmākšanās, ka esmu pavisam tuvu, lai būtu izvarota, un, lai policija tulīt pat brauc šurp, savāc vainīgo un ved uz iecirkni.