Martas Asinis

4. Beisbola nūja

Runājot par koncertiem, neatceros, kad es baigi būtu maksājusi par tiem, vienmēr esmu sarakstā vai arī man ir kinda brīvbiļetes. Arī šoreiz, kad sākās haips par to, ka trendīgākā Latvijas grupa Rīgas Modes spēlēs OneOne, zināju, ka es tur būšu. Un tā arī notika. Ielūgumi paši atnāca. Rufija tos vinnēja  kaut kādā radio loterijā un, protams, ka uz koncertu gājām kopā.

Ballītes vakarā esmu top notch autfitā. Kičīgā femdom krekliņā ar tag ikonām, 80-to gadu vintage saulenēs, melnā ādas jakā, glamūrīgos swarovski kristāla auskaros, un ap kaklu man ir nevainīgs french style melnbalts lakatiņš.

- Paņem Rīgas Brut! -  es kliedzu Rūfijai telefonā, kamēt fonā skan skaļa popmūzika. Un viņa saka kaut ko par to, ka tas jau ir izdarīts un, ka  pēc desmit minūtēm būs pie manis.
-Super!- es atbildu un pārtraucu telefona sarunu.
Rūfija ir hysterical Rīgas Modes  fane un, kad viņa ir klāt, uzreiz sāk stāstīt savu fanātisko backgraundu ikdienas fanošanā.
- Es vakar atkārtoju un izgāju cauri visiem Modes tekstiem, klausījos albumu uz repeat un tagad esmu totāli ready koncītim-  viņa lepni paziņo. Un es paskatos uz Rūfiju ar tādu apātisko skatienu, kas nozīmē whatever un, ka man šis viss jau nu noteikti ir boring!

-Labi, kur ir tas Bruts?-  es jautāju un Rūfija to zibenīgi man nodod, es atšauju pudeli un iedzeru četrus kārtīgus malkus no kakliņa. Izcili gāzēts.

-Mums ir apmēram pusstunda līdz koncerta sākumam.- saka Rūfija
-Camon', Rū, viņi taču tāpat nesāks laikā, es jau nu toč netaisos tur gaidīt, kamēr viņi baksteidžā sipos savus dzērienus.- es saku un atlikušo brutu saleju koktēļglāzēs.
-Bāc, tomēr vajadzēja tev paņemt divus brutus- es secinu skatoties uz tukšo brut pudeli.
-Pa ceļam varam paņemt.- saka Rūfija. Un es viņa šoreiz piekrītu.

Tad mēs smēķējam vairāks cigaretes pēc kārtas, klausāmies hitu pēc hita un dzeram atlikušo brutu. Kamēr Rū stāsta par saviem  vakara plāniem, un to kā viņa gatavojas iepazīties ar kādu no grupas, es ekspermentēju ar savu frizūru, taisot dažādus selfijus telefonā. Uz brīdi vispār aizmirstu, ka vēl būs kaut kur jāiet, līdz Rūfija sāk nervozēt, ka koncerts varētu būt jau sācies un, ka viņa ļoti negribētu nokavēt.

-Ok, ok, chillax, izsauksim Taxify- es saku. Un pēc brīža mēs jau esam lejā uz ielas. Brīvības ielas veikalā "Lats" paspēju pirms desmitiem nopirkt divus mazos brutus, un kamēr Rūfija sauc Taxify, es savu brutu brutāli esmu izdzērusi. LOL. No laimes gribās raudāt.

Kad piebraucam pie OneOne, koncerts jau ir sācies, un tā ir win-win situācija, jo pie ieejas nav rinda, un arī uz koncertu nav vairs jāgaida. Zāle ir pilna ar meitenēm, un skan dziesma "Es nesaprotu, nesaprotu." Tur nav ko saprast! Rūfija steidzās nodot jaku, kamēr es izcīnu ceļu līdz skatuves priekšai, novelku saulenes un hipnotiski sāku skatīties uz grupas solistu.

Pietiks ar vienu saskatīšanos, un viņa sirds būs mana. To es zinu.  Viegli dejojot, raidu samiegtu femme fatale skatienu un smaidu tā, it kā visa pasaule piederētu man. Skaties, taču, paskaties! Tā es pie sevi domāju. Jūtos tik neatvairāma un sevī iemīlējusies, ka varētu tulīt pat uztaisīt selfiju. Esmu, real deal, baby, esmu sasodīti augstu. Un sākas dziesma "Jauna draudzene". Jā, tas ir liktenis, tas ir par mani, tas tulīt viss notiks. Visa zāle dzied skaļi: "Beisbola nūja un grafiti, ei! Šis ir vidējais pirksts manai pagātnei."

Un pēkšņi iet gaisā neprātīga lēkāšana un mošings, kāds no muguras iegrūžas manī, manas saulenes ir uz zemes, un nākošajā brīdī tās jau ir samītas, faaak! Es tieku pagrūsta atkal un tagad gandrīz nokrītu pati, esmu šokā un ir pārgājusi jebkāda vēlme atrasties koncertā. Gar zāles malu izspraucos cauri trakojošam cilvēku virpulim un eju uz bāra pēc dzērieniem. Atceros, ka kaut kur ir jābūt Rūfijai un vispār jau būtu labi satikties, bet negribu tagad viņu  baigi tā meklēt. Bārā nav šampanietis, tāpēc paņemu kaut kādu ābolu sidru un eju laukā.

- Hei, Marta!- kāds džeks man uzsauc, un es paskatos un redzu, ka tas ir Vilis. Tas pats ballīšu Vilis, kuru pazīst policija un ar kuru kopā esmu vienā kinda selfijā.
- Lol. Tu esi mans pseido tēvs.- es viņam nedaudz smejotie saku un pastāstu, ka policija gaida no viņa ziņu.
-Jā, jā, jā.- viņš  plati smaida un piedāvā uzpīpēt džointu.

Viens, divi, trīs. Un esmu dziļā pārdomu mākonī. Ko es vispār šeit daru? Kāpēc man šeit jābūt? Vai es esmu tā vērta? Loreal? Lol. Es aizrijos pati ar saviem smiekliem, atdodu Vilim sidru un eju atpakaļ koncertā.

Šī būs lieliska nakts!