Prologs.

157 26 6
                                    


-"Māsa, kāpēc zvaigznes krīt?" mazais, slimais brālītis paskatījas uz mani un cerīgi uzjautāja.
-"Tāpēc, ka tās vēlas, lai tās būtu īpašas un neaizmirstamas." es notupos ceļos pie brālīša knapi spējīga noturēt asaras. Viņa zilajās acīs vairs nebija tas pats Adriāns, kas bija pirms dažiem mēnešiem, viņš bija vājš, knapi spēja norīt kumosu, mocījās sāpēs, cerēja un vēlreiz cerēja, tāpat kā mēs visi. Adriāns bija par mazu lai mirtu, viņam visa dzīve vēl ir priekšā, bet izskatas, kas liktenis vēlas viņu sūtīt uz mūžību. Kas mēs esam? Trūcīga ģimene no nabadzīgā rajona. Mums ir maza mājiņa, pa kuru mamma nekādi nebija spējīga apmaksāt, jo tēva ieradums bija iedzert un vēl Adriāns, kas ir slims ar ļaundabīgo audzēju.

Adriānu ieritināju segā un ļāvu viņam gulēt, bet patiesībā vienmēr baidījos, ka viņš nekad vairs nepamodīsies. Es ar asarām acīs izgāju no istabas un tur jau pavērās skats uz māti, kas sēdēja pie vecā virtuves galda ielikusi rokās galvu. Viņa šņukstēja raudzīdamās uz Adriāna bildi.
-"Manu mazo dēliņ, manu mazo, īpašo, lūdzu neesi zvaigzne... neizdziesti." mamma sāka spēcīgi raudāt. Es piegāju pie mātes un viņu apskāvu.
-"Mammu, neraudi, lūdzu!" es iečukstēju viņas ausī un noskūpstīju mātes mitro vaigu. Viņa noglaudīja manu galvu; sajūta bija patīkama, jo dievināju viņas maigās rokas un, ja godīgi- nedaudz apskaudu, jo nevienam nebija tik mīkstās un perfektas rokas kā viņai. Atvērās ārdurvis un pa tām iegāja tēvs, protams, atkal pārdzēris jēgu. Viņš grīļojās pie katra soļa līdz nonāca pie mammas.
-"Kāpēc raudi?" viņš noglāstīja viņas vaigu ar tādu žēlumu. Jā, mans tēvs bija totālākais cūka, jo dzērās, bet viņš vismaz mīlēja mūs un mēs trīs mīlējām tēti. Mamma noslaucīja acis un sacīja tēvam:"Mīļais, Tu atkal esi pilā! Nāc, Tev jādodas uz gultu." viņa novilka tēvam jaku.
-"Nē," tētis uzsita pa galdu "tagad Tu man pastāstīsi, kas atkal noticis. Ar Adriānu kaut kas?"
-"Jā. Kāmēr Tu vazājies dzerdamies, mūsu meita staigā pa ielām lūdzoties palīdzību." viņa nedaudz dusmīgi sacīja tēvam cenšoties viņu vest uz istabu, bet tēvs pārskaities pavērās manī.
-"Sema, ko... tas... viss nozīmē?" viņš izstomīja šļupstot.
-"Piedod." īsti nezināju par ko es atvainojos tēvam, bet jutu emocinālu spiedienu. Tēvs apsēdas krēslā sākot nedaudz drebināt kājas, bet tas bija noteikti no dzeršanas. Es uzvilku plānu jaciņu un izgāju ārā. Vecākiem neatskaitos, jo viņi zin, ka dodos laukā, lai tikai skatītos zvaigznēs, bet daļēji jutu, ka viņi baidās, ka es dzeru vai pīpēju kopā ar kādiem vienaudžiem, bet nebiju viena no tām, kas postītu savu dzīvi ar nevajadzīgām cigaretēm un šņapjiem. Es zināju savu aicināju, un pie tā arī centos pieturēties.

Ārā būta lēns un maigs vējš, kas virzījās uz austrumu pusi. Man bija konkrēta vieta, kur varēju netraucēti skatīties zvaigznēs. Es ievilku gaisu un to smagi izpūtu laukā. Gāju uz savu īpašo, kluso vietu, lai atkal redzētu zvaigznes mirguļojot. Dažreiz domāju, ka tās sadzirdēs mani labāk par jeb kuru citu, kaut vai tās bija tik nežēlīgi tālu.

Es apgūlos zālē ar aizvērtām acīm. Kad manas acis atvērās, atkal parādījas spožās zvaigznes. Uz tām nekad neapnīk raudzīties, tās Tevi sapratīs tā kā to neviens nav nekad spējīs. Domās atausa Zajens... Zajena zilās, apbrīnojamās acis, kuras klusītēm pie sevis dievināju no visas sirds, bet mēs bijām tik atšķirīgi- viņš bija bagātnieku dēls, bet kas es? Tukša vieta, lūk kas, tāpēc Zajens bija vistālākā zvaigzne, kas man jeb kad bijis. Viņš bija gluži tik tuvi, bet tik neizmērojami tālu no manām domām un jūtām, ka tas lauza mani no visām pusēm.
-"Zajen, es taču Tevi bezgalīgi mīlu!" es nočukstēju aizvērusi acis cerot par kārtējo apsurdu.

Kamu telah mencapai bab terakhir yang dipublikasikan.

⏰ Terakhir diperbarui: Mar 15, 2017 ⏰

Tambahkan cerita ini ke Perpustakaan untuk mendapatkan notifikasi saat ada bab baru!

Ja zvaigznes kritīsTempat cerita menjadi hidup. Temukan sekarang