Cole Sprouse

Pirmā nodaļa

    Nu varēju ar atvieglojumu uzelpot, jo beidzot biju pabeigusi vidusskolu un piepildīt savu viskvēlāko sapni, doties uz Ņujorku.

    Protams, būs bēdīgi pamest Artūru uz veselu gadu vienu, jo tomēr viņš bija mans labākais draugs visu šo laiku, kad man nebija neviena, kurš mani atbalstītu vai dotu beznosacījumu mīlestību.

-Eu, mosties.-Noteica Artūrs uzsitot knipi man acu priekšā
-Ui, piedod es aizdomājos.
-Labi mazā Tev ir laiks doties uz lidmašīnas iekāpšanu.

Kad Artūrs mani atgrieza realitātē man pār vaigu notecēja asara.

-Tu man tā pietrūksi, mazais.
-Tu man arī, Sintij, bet mēs taču varēsim sazināties skype.
-Protams.

   Uz atvadām cieši samīļoju Artūru un devos uz iekāpšanu lidmašīnā."Nu ko, mani gaida ļoti garš ceļš"
                                ***
  Kad nonācu gala punktā bija nakts vidus tāpēc paņēmu taksi, lai dotos uz dzīvokli, kuru man bija palīdzējusi sameklēt tante, kura dzīvo Pensilvānijā.

   Mans dzīvoklis bija pašā Bruklinā, tas atradās ķieģeļu daudzstāvu mājā un tam bija skaists balkons. Es nebiju spējīga izkrāmēties,bet par laimi dzīvoklis bija jau nodrošināts ar mēbelēm un es varēju pa taisno doties gulēt.

                             ***

    Atvēru acis,jo tajās sāka spīdēt saule un tikai tad aptvēru, ka atrodos vietā par, kuru esmu sapņojusi jau kopš bērnībās. Paskatījos pulkstenī un tas rādīja septiņi no rīta. Paņēmu savu rīta kafiju un izgāju uz balkona, lai varētu uzpīpēt.
 
     Jā skats bija skaists, mans dzīvoklis neatradās pašā centrā tāpēc te bija diezgan mierīgi. Izņēmu no kabatas telefonu, lai ieslēgtu savu dziesmu playlistu un labpatikā aizvēru acis

    Sadzirdēju atveramies blakusdzīvokļa balkona durvis un tad arī ieraudzīju pašu durvju atvērēju. Tas bija  samiegojies puisis savos divdesmitajos gados ar karameļblondiem, līdz pleciem gariem matiem. Viņa ģērbšanās stils man uzreiz iekrita acīs, jo tas bija "vintagy" sākot no brūnajiem zābakiem beidzot ar balto īspiedurkņu blūzi ar v izgriezumu.

-Sveika, mani sauc Dilans, tu esi jaunā kaimiņiene?
-Sveiks, jā esmu gan, mani sauc Sintija. Mana mūzika Tevi piemodināja?-Ieinteresēta jautāju
-Amm, laikam jā, bet tas nekas, vismaz man bija iespēja tevi iepazīt-Dilans smaidot atbildēja un iegāja atpakaļ dzīvoklī.

    Turpmākā dienas daļa pagāja izkrāmējot mantas un kārtojot dzīvokli. Vakara pusē biju apmierinātā ar savu veikumu. Dzīvoklī lielākotiea bija koka mēbeles, taču tas neizskatījās vecmodìgs, tam bija tāda kā odziņa. Dzīvojamās istabas goda vietā uz galda noliku pašu svarīgāko lietu, manu un Artūra kopbildi un atceroties par viņu manas lūpas rotāja smaids.

    Lepna izgāju uz balkona, lai uzvilktu dūmu,protams, es nebūt nelepojos ar šo kaitīgo ieradumu, bet kā jau jūs zināt, no ieradumiem ir grūti tikt vaļā.

    Pagriezos pa labi un kaimiņu balkonā sēdēja nesen satiktais Dilans, kurš šobrīd cītīgi lasīja kādu grāmatu. Es piešķīlu uguni cigaretei un ievilku dūmu un tad puisis ierunājās
-Tu taču zini, ka pīpēšana ir lēnā pašnāvība?
-Jā zinu, bet es to tā īsti neuztveru
Tad puisis iesmējās un es nesaprotu par ko.