Nedaudz savādāka pasaku grāmata

Sapnis un cerība

Reiz viena no kārtējo naktsmāju namamātēm man jautāja ko es pašlaik daru. Es atbildēju uz tik ļoti pašsaprotamo jautājumu, ka sēžu viņas ērtajā atzveltnes krēslā. Jau pēc minūtes es tajā nesēdēju.

Kā man vēlāk tika paskaidrots, tad sieviete bija runājusi par darbu, un manu atbildi uzskatījusi par nepieklājīgu izrunāšanos. Viņa man prasīja par ko es strādāju. Es gan protams atbildēt varu. Es strādāju ļoti nenovērtēto un slikti apmaksāto sapņu vācēja darbu. Tas ir tik nenovērtēts, ka diendienā esmu apbērta ar apsmieku jūru. Tas ir tik neapmaksāts, ka valdībai beidzot ir kaut kas jādara lietas labā. Man gan ir dota fantastiska iespēja ceļot. Šobrīd eju apkārt pasaulei jau otro reizi.

Kad biju maza vecāki nicināja manu sapni. Vākt sapņus, tad nu darbs, viņi mēdza teikt. Tobrīd es cerēju, ka būtu kāds kurš paņemtu manu sapni un to paglabātu, pasargātu no pieaugušo nosodījuma. Un tieši to es tagad daru - es vācu sapņus. Un te runa neiet par tiem "sapņiem", kurus sapņo pieaugušie par labiem auto un bieziem makiem. Es vācu nevainīgo bērnu nevainīgos sapņus, tādus sapņus, kas pieaugušajiem bieži vien ir aizkrauti aiz steigas vai sāpēm, kā dzimšanas dienās dāvinātie nevajadzīgie "kurbāzti" kas stāv noputējuši tālākajā plauktā.

Visvairāk man patīk, kad es varu parādīt savu sakrāto sapņu kolekciju. Tur, lūk, tie spīd cits par citu spožāk. Tie atgādina mazas zvaigznītes.

Mana kolekcija lepojas ar tādiem sapņiem, kā piemēram atrast draugu ar lielām acīm, izpatikt mātei, kāds bērns sapņoja, lai tā puķīte, ko viņš pagājušogad iesēja beidzot izdīgtu.

Kapēc es to daru? Cerība, viņi saka, mirst pēdējā. Es vācu "cerības" lai turpinātu, es vācu "cerības", lai citi turpinātu. Jautājums ir vai tu to paņemsi?