Nedaudz savādāka pasaku grāmata

Ziedi un konfektes

Viņas skrēja cauri mežam, basajām kājām vieglītēm pieskaroties sakaltušo lapu paklājam, kas klusām čaukstot izklausījās pēc jautriem smiekliem. Meitenes likās kā liedojam, kājām tik pat kā nesaskaroties ar zemi. Viņas līksmi ķiķināja un dungoja kādu priecīgu meldiņu traucoties cauri dzeltenajos un sarkanajos toņos krāsotajam mežam. Trīs skrējēju dažādo garumu, krāsu un materiālu kleitas likās nemaz netraucējot ātrajam skrējienam. Meitenēm pa ceļam pievienojās pa kādai stirnai, vāverei un zaķim, kas tām sekojot sacēla jautru jezgu. Pamazām skriešana norimās un visi laimīgi, klusi smejoties apstājās pie vēl neaizsalušā ezera, kura ūdens laistījās pēdējos rudens saules staros, kas vietām spraucās starp kuplajām lapotmēm. Gaiss smaržoja pēc ziediem un saldām konfektēm. Krāsas likās košākas nekā parasti un bija lielā pretstatā pret lielākoties drūmajām debesīm. Vēsais gaiss sāka pamazām kost degunā atgādinot par ziemas tuvošanos.

Pirmā no skrējējām, ātrākā un gaisīgākā no visām bija maza auguma meitene, mamora baltu ādu, bērna sejas vaibstiem, izteiktiem vaigu kauliem un rožsārtiem vaigiem un lūpām. Uz pieres meitenei bija prefekti izkārtoti, perfektu lielumu balti punktiņi, kas pastipināja viņas bērnišķīgo izskatu. Viņai bija debess zilas, dzidras acis un pasteļzili īsi mati, kas no skriešanas tik pat kā nebija izkustējušies no vietas kur tie likās perfekti ieveidoti. Galvā viņai bija violetu puķu vainags, kas perfekti piegulēja meitenes galvai. Baltā, īsā balerīnu stila kleita klusi čaukstēja pie meitenes nedzirdamajiem soļiem radot sajūtu, ka garām pašalcis vienīgi vēss rudens vējš.

Otrā skrējēja, augumā garāka meitene garā meža zaļā kleitā, brūnu, iesauļotu, perfekti iekontūrētu ādu, skuju zaļām acīm, garām, ogļu melnām skropstām un asins sarkanām lūpām. Viņas spicās ausis rēgojās starp baltajiem, garajiem matiem, baltiem kā pirmais sniegs. Galvā meitenei bija brūnu puķu vainags, kas izcēla tumšo ādu.

Trešā skrējēja blāvi dzeltenā kleitā, gariem, brūniem matiem sniedzoties līdz pat meitenes ceļiem. Uz pieres mati bija apgriezti īsi piešķirot sejai apaļīgu izskatu. Gaišu ādu, sarkaniem, sarkaniem vaigiem, mazu uzrautu stirnas deguntiņu un mazu mutīti. Lielām, brūnām, nevainīgām, tik bērnišķīgām un laimīgām acīm, kas priecājās par pasaules skaistumu. Galvā viņai bija lieli brieža ragi. Ragos bija saķērušās rudens dzeltenās un sarkanās lapas un pēdējās puķes.

Pie ezera trīs skrējējas pavirši apsveicinājās ar vēl divām tik pat noslēpumainām būtnēm. Tur viņas gaidīja meitene un pusis.

Meitene bija vidēja auguma, lēnām, nosvērtām un miera pilnām kustībām. Viņas graciozais augums bija tērpts baltā, garā kleitā, ko vietām rotāja greznas mežģīnes. Viņas mati bija mēness pelēki, brīžiem likās, ka tie izstaro gaismu. Tie bija saņemti kārtīga copē, ļaujot tikai pāris šķipsnām ierāmēt maigo seju. Marmora balta āda. Ķermeni vietām izcēla zelta un sudraba akcenti, kas radīja sajūtu, ka sieviete tajos aplieta.

Vīrietis likās kā pilnīgs pretstats visam iepriekš redzētajam. Viņš bija gērbies viscaur melnā, izejamā apģērbā. Viņa āda bija tumša, kā nakts debesis. Vietām jau tā grezno ķermeni papildināja it kā zelta asaras. Mati vīrietim bija tik pat tumši, kā āda, tikai vietām tajos it kā atspīdēja mēness gaisma. Galvā viņam bija grezns zelta kronis ar ziliem akcentiem. Viņš reti izdvesa kādu skaņu vai izpildīja kādu kustību un visās ko viņš izpildīja bija nolasāms greznums un grācija.

Kopumā visi noslēpumainie atnācēji izskatījās, kā no bērnu pasaku grāmatas, un kad es atkal pievērsu skatienu rāmajam ezeram tur vairs neviena nebija. Tikai viegli, maigi smiekli likās vēl atskanam plašajā izcirtumā.