Nedaudz savādāka pasaku grāmata

Sūtīt domas kosmosā

Mēs stāvējām mūsu ierastajā krustojumā un vēl kādu brīdi nemaz nedomājām šķirties. Mēs runājām par tālo un nezināmo nākotni mums priekšā, kuras mums ik pa laikam ir bail.

Mēs nolēmām sūtīt labās domas kosmosā. Bet tam vajagot daudz spēka. Tapēc mēs kliedzām. Spiežot viena otras rokas aiz sajūsmas un milzīgā spēka, kas atstāja mūsu ķermeņus. Mēs aizelsušās smaidot vērojām viena otru. Mēs ticējām mūsu domu spēkam.

***

Atskanēja spalgs tinkšķis un es asi salēcos. Cik sen es šo skaņu nebiju dzirdējis! Katra mana ķermeņa šūna sajūsmā lēkāja, kamēr es pēc iespējas mierīgāk lēni "peldēju" pa tukšo gaisu. Manās rokās ielēca maza, spoža lode ar milzīgu spēku. Tā it kā bija mierīga manās rokās, taču apkārt viss likās plīvojam no lodes enerģijas. Pat šeit, bezsvara stāvoklī, tā radīja nelielu vētru. Tajā kā klusas balsis skanēja agrāk skaļi izkliegti sapņi. Es pasmaidīju. Lieli sapņi. To adresētāji bija sajūsmā trīcējuši un ielikuši visas savas labās domas. Kas tāds pēdējā laikā gadās reti.

Aizpledēju atpakaļ pie rakstāmgalda, kur atvērta stāvēja milzīga, izdilušos vākos iešūta grāmata. Es atšķīru jaunu lapu un rūpīgi aprakstīju lodi.

Spoža, dzeltenīga gaisma, vietām uz tās virsmas rēgojās brūnīgas strīpas, kas nedaudz atgādināja vējā plīvošus matus. Līksmas, cerību pilnas balsis šalkoja gluži kā vējš vasaras pēcpusdienās. Balsis bija salīdzinoši skaļas ar pēdējiem trīssmimt divdesmit diviem gadiem no manas pieredzes. Vēja ātrums mērāms ap 40 m/s. Kopumā spēcīga, jauna lode.

Jau pabeidzis aprakstu ļāvu šim skaistajam brīnumam vēl brīdi pluinīt manus matus un izgaismot nebeidzamo melnumu ar siltu gaismu. Protams ir fantastiski rakstīt zvaigžņu gaismā, taču šīm jaunajām, siltajām domām piemīt kaut kas īpašs. Likās, ka tās nebaidzamajā salā manu sen jau nejūtīgo ķermeni atkal sasilda un iekustina ierūsējušos kaulus. Es it kā piepildījos ar sapņotāju enerģiju un ievilku otro elpu. Jutos kā no jauna piedzimis.

Vēl mirkli pieturējos pie ilgi gaidītā prieka avota un uzsūcu visu, ko tas man spēja sniegt, lai laikā līdz nākamajiem sapņiem es nekļūtu drūms. Tad es palaidu spožo lodi laukā no sava tvēriena un ļāvu tai doties uz vietu, kur tā kļūs par spožu zvaigzni. Es vēroju to lēnām aizpeldam, ir kā skatot savu bērnu   atstājam mājas.

Kad lode bija atstājusi manu skatienu es atkritu krēslā un aizvēris acis, bungojot pa ozolkoka rakstāmgalda virsu atkal iegrimu gaidīšanā. Pēdējā laikā es sapņus saņēmu ar vien retāk.