Izraudzītās

4. nodaļa

Sesija nespēja noticēt, ka Kerija bija spējīga uz kaut ko šādu.
Sesija nonākusi mājās sasveicinājās ar mammu un tēti, un tad ar māsu un brāli. Viņa aizgāja uz istabu, viņa šobrīd domā, kas ir noticis. Sesija tiešām nevarēja noticēt, ka jūt Kerijas maģiju. Bet viņa zin, ka Kerija lika Ērikam apčurāties. Tas bija šausmīgi. Sandis un Rosnijs smējās.
Sesija zin, ka Kerija būs spēcīga.

Fellīna palūdza Tanu, lai atnāk ciemos un viņa zin, ka tieši Tanu varēs palīdzēt. Kāds nospieda zvana pogu pie durvīm.
Fellīna zināja, ka Tanu stāvēs pie durvīm, jo viņa sajuta Tanu maģiju.
Fellīna atvērusi durvis.
-Hei.- sveicina Fellīna.
-Hei.- Tanu atbild.

Tanu iegājusi iekšā.
Novilkusi vējjaku un kurpes gāja tālāk. Viesistabu klāja puķainas tapetes un ādas dīvans un televizors, kurš bija izslēgts.  Bet viesistaba bija atsevišķa no virtuves.
- Apsēdies!- Fellīna ierosināja norādīdama uz dīvāna. Tanu apsēdās.
- Kāpēc sauci?- Tanu jautāja.
- Mums jāsanāk kopā!- Fellīna sacīja.
-Jā, bet mums neizdozies, tu jau zini, Sesiju.- Tanu skaidroja.
Fellīna pamāja galvu.

Klaudija staigā pa pilsētu cerēdama nesatikt savu tēvu. Kurš parasti ir dzēris un klaiņo pa pilsētu.
Klaudija ejot pa trotuāru ieskrien virsū Levijai.
-Hei!- sveicina Levija.
- Hei!- nomurmina Klaudija.
- Tu uz kurieni?- vaicā Levija.
- Uz savu dzīvokli!-atbild Klaudija.-varbūt vēlies apciemot?- piedāvā Klaudija.
Levija pamāj galvu. Viņas dodas uz priekšu.
Klaudija sadzird Levijas domas...
Šausmas... Kā es varēju piekrist? Man taču vajadzēja pie Jolkes...
Klaudija zina ar ko Levija domā. Levija ļoti vēlējās pie viņa.
Viņas nonāca Klaudijas mājās.

Nonācām Klaudijas mājā, lai gan tas ir dzīvoklis ieejot podjestā viņa redz, ka tas ir mazs apdzīvota.
- Tu, kurā stāvā dzīvo?- Levija jautāja kāpdama pa trepēm.
- 9.- Klaudija atbild.
- Lifts ir?- Levija jautā.
- Jā.
- Kāpēc neteici?
- Vai..- Klaudija noburkšķ.
Levijai vairs nav spēka līdz viņa apstājas.
- Kā tu zini?- jautā Klaudija.
Levija nesaprašanās paglūn uz Klaudiju.
- Es piekusu tāpēc izlēmu atpūsties?- vienaldzīgi atbild Levija.
Iegājušas iekšā Levija aizver durvis un novelk kurpes. Ieejot dziļāk dzīvoklī viņa pamana, ka sveces aizstāj gaismu. Viesistabu klāj tumsa un sveces. Klaudiju pat nevarētu pamanīt viņas apģērbju dēļ.
- Ko stāvi?- Nāc sēdies!- piedāvā Klaudija.
Levija paklausa un apsēžas. Viņas klusē.
- Tu te viena dzīvo?- Levija iejautājās, pat nedzirdot savu balsi.
- Kur tu esi?- jautā Klaudija.
Un tad Levija saprot, ka viņa ir neredzamībā.
- Būs labāk, ja es došos!- teica Levija.
- Tagad redzu, ja esi pārliecināta vari doties!- teica Klaudija.
Levija traucās uz koridoru, uzvilkusi savas kurpes, atver durvis un dodas uz izeju, bet viņa negāja pa trepēm, bet gan ar liftu traucās uz 1.stāvu.
Lifts apstājas. Levija iziet no lifta un atver durvis un sajūt vējaino gaisu.
Levija dodas pie Jolkes viņš gan jau noilgojies.

Fellīna vēlas, lai visas meitenes, kas bija to nakt, kad uz debesīm parādījās sarkans mēness, lai satiekas. Viņām ir jābūt kopā, lai glābtu pasauli. Viņām ir tas jāizdara.
Telefona ekrāns iemirgojas. Ziņa no skolas direktores.
Sveika, Fellīna.
Skolā mums nesanāca parunāt, bet es būtu laipna, ja tu atnāksi rīt pēcpustdienā, manā kabinetā. Direktore.
Fellīna nesaprata kāpēc direktore rakstīja? Bet viņai bija jādomā par citu. Viņai ir tas jāizdara, bet zina, ka to viņa nespēs.