Eņģeļa sirds

24. Nodaļa

"Vai mēs varēsim kaut ko izmainīt?" Manā balsī nav ne izmisuma, ne dusmu. Cīņa vēl nav sākusies, bet es jau padodos.

"Varēsim," viņš saka un zinošu skatienu palūkojas manī. "Tu zini, kā."

"Es nespēšu."

***

Eiva

Es skrienu. Sarkanā kleita plīvo man aiz muguras. Sārta kā asinis.

Koku zari skrāpē manu seju un rokas, lapas ķeras matos, basās kājas asiņo, bet es neapstājos. Es nedrīkstu. Es negribu mirt.

Es dzirdu, kā viņa laužas cauri brikšņiem man tuvāk. Un tuvāk. Tuvāk.

Mežs beidzas, un es attopos klajumā. Debesis virs manis ir pelēkas un smagas. Tās nospiež mani kā siena, jūtos iesprostota.

Atskan čuksts. Viņa ir te.

Es lēni pagriežos, pār visu ķermeni pārskrien drebuļi. Man nav auksti, man ir bail. Līdz nāvei.

Tagad vairāk nekā nekad es gribu nomirt, lai nejustu sāpes, kuras viņa man nodarīs. Kaut man līdzi būtu kaut vai asa akmens šķemba... Ar to pietiktu.

Viņas bālā āda ir netīra. Mati ir savēlušies un pelēki. Nagi aplauzti, pirksti asiņo.

Bet acis... Tajās ir tikai ļaunums. Tāds ļaunums, ka mana sirds gluži vai pamirst krūtīs.

Viņa atziež dzeltenos, asos zobus smaidā, tik šaušalīgā kā pati nāve. Viņa paceļ rokas un sāk kliegt.

Dzirdu lūstošu kaulu skaņu. Ribas viena pēc otras izlaužas no viņas mugurkaula un atliecas uz augšu kā asiņaini spārni. Uz kauliem vēl ir miesas paliekas, bet asinis plūst straumēm.

Kliedziens sāpīgi atbalsojas manā galvā, ausis plīst vai pušu, un es pati dodu balsij vaļu.

Es kliedzu līdz rīkle sāk sūrstēt.

Es kliedzu vēl tad, kad viņa nāk tuvāk, es nespēju aizbēgt.

Es kliedzu vēl tad, kad viņa iecērt nagus man krūtīs. Es nokrītu zemē, bet vēl kliedzu, vēl redzu.

Redzu savu nepukstošo sirdi viņai rokās.

***

Pielecu gultā sēdus. Pār pieri tek auksti sviedri. Ak dievs... Tas bija tikai sapnis. Tikai sapnis.

Es atkārtoju šos vārdus kā mantru, kas it kā spētu mani pasargāt no tumšajām ēnām manā istabā. Es trīcu, acu plaksti līp ciet, bet es nedrīkstu gulēt. Ja nu atkal sāku murgot?

Es ar muguru piespiežos sienai un pavelku kājas zem sevis. Acis paniski šaudās no viena istabas kakta līdz otram. Bet nekas nesakustas, viss ir savā vietā.

Man vēl joprojām ir bail. Redzēto nav iespējams aizmirst. Es, tik tikko to apzinoties, piespiežu plaukstu krūškurvim, kur šķiet, tikai pirms neilga brīža bija iecirtušies viņas nagi. Taču zem pirkstiem jūtu tikai savus sirdspukstus. Vismaz sirds ir vietā.

Miegs nāk, bet es tikai papurinu galvu, lai aizdzītu to prom. Man ir bail aizmigt.

Daudz nedomājot, izlecu ārā no gultas un atveru galda atvilktni. Mēnessgaismā tās dziļumos redzu pazibam hronometra malu. Es izvelku to ārā un nospiežu pogu.

-Kāpēc tu mani sauc tik vē- - Lucifers aprauj teikumu, kad es pagriežos pret viņu. Viņa sejas izteiksme krasi izmainās. -Kas notika? Vai tu labi jūties?

-Es- Laikam. Vienkārši redzēju sliktu sapni-

-Sapni vai murgu?- Lucifera tumšās acis veras manējās, un tajā mirklī es saprotu, ka viņš redz patiesību.

-Tas bija briesmīgi, - es nočukstu, un jūtu asaras sariešamies acīs. Rīkle ir aizžņaugta, un es zinu, ka, ja mēģināšu runāt, tad noteikti izplūdīšu asarās.

-Eiva, - Lucifers klusi saka, un es paceļu acis. Es vairākas reizes pamirkšķinu, pēc tam noslauku asaras. Lucifers man mierinoši uzsmaida. Es tik tikko spēju tumsā saskatīt viņa ēnās ieskauto seju.

Paga. Tumsa.

Sapratusi, kas notiek, es izbrīnā noelšos. Istabā ir tumšs un auksts. Jo uguns ap Luciferu vairs nav.

-Kur ir uguns? - es vaicāju, mana balss viegli trīc. Man nav ne jausmas, ko nozīmē uguns pazušana. Vai tas nozīmē, ka Lucifers arī pazudīs?

Lucifers, it kā nesaprazdams, par ko es runāju, paskatās lejup un iepleš acis.

-Nespēju tam noticēt... - viņš tikko dzirdami nočukst. Tad viņš paceļ galvu, un viņa acīs es redzu mirdzam gan asaras, gan prieku. Nekad neesmu redzējusi Luciferu raudam.

Mēnesgaismas stari spēlējas viņa matos, liekot tiem mirdzēt. Sudrabainā gaisma atmirdz viņa acīs, bet ādu padara bālu un skaistu kā porcelānu.

Es tuvojos viņam un pienāku tuvāk nekā jebkad.

-Kas notiek? - es vaicāju.

-Uguns spēj pazust tikai viena iemesla dēļ, - Lucifers saka, pār viņa vaigu norit asara.

Lucifers lēni pastiepj roku un pieskaras manam vaigam kā aklais, kas pirmo reizi ieraudzījis gaismu. Viņa pirksti viegli trīc, taču pieskāriens ir maigs, viegls.

Jūtos uz pusi aizmigusi, bet uz pusi dzīvāka kā vēl nekad.

-Kāda?

Nespēju atraut skatienu no viņa melnajām acīm.

Lucifers pieliecas man tuvāk, tik tuvu, ka es jūtu viņa elpu. Mūsu skatieni sastopas, un viņš ar īkšķi noglāsta manu vaigu. Mani plakstiņi notrīs un aizveras.

Kad mūsu lūpas sastopas, visa pasaule apstājas. Skaņas pazūd, es dzirdu tikai savu sirdi dunam ausīs. Mūsu lūpas kustas sinhroni, vēderā virmo taureņi, un es jūtos kā sapnī. Es uzlieku plaukstu uz viņa vaiga, sajuzdama, cik āda zem maniem pirkstiem ir vēsa un maiga. Dzīva.

-Tu neticēsi, cik ilgi esmu gribējis to izdarīt, - Lucifers nočukst. -Eiva-

-Es zinu, - es nosaku, vēl joprojām stāvēdama viņam pavisam tuvu. -Es arī.