Mīlas viļņos

1.nodaļa

Plaušās iecērtas svaigais gaiss. Vējš saldē manu deguna galu un draiskojas ar manām rudajām matu cirtām. Acīs iespīd spožie saules stari. Kājas aptver ledainais jūras ūdens, kas nemitīgi šalc uz ķērcošajām kaijām.
Es esmu te, Braitonā. Tas laikam ir viss, ko es zinu. Vai arī viss, ko es atceros. Bet varbūt tam tā arī jābūt. Varbūt tas tā ir vienkārši salikts.
Es esmu te, Braitonā. Viena pati. Nezinādama ceļu atpakaļ un nezinādama ceļu uz priekšu. Viena pati uz šiem aukstajiem oļiem un pie šīs aukstās jūras. No kurienes es esmu? Kāpēc esmu šeit? Kas es vispār esmu?
Es esmu te, Braitonā. Starp pelēkajām debesīm un zilo ūdeni. Starp smilšu grēdām un oļu rindām.
Jūtu kā pār maniem vaigiem rit sāļās asaras. Man ir bail. Bail no dzīves. No tā, ka es šeit esmu iemesta neziņā.
"Lēra!" - es dzirdu balsi. Pat vairākas.
"Lēra! Lēra!" - balsis jau ir tuvāk, un ir dzirdami oļu skrapstieni.
Jau pēc dažām sekundēm mani ieskauj maigas un aukstas rokas, stingras rokas un pavisam mazas, siltas rociņas.
Sieviete saņem savās plaukstās manu seju un maigi noskūpsta manu pieri.
"Ak, Lēra! Tu visa esi samirkusi un auksta. Celies, mīļumiņ, iesim mājās!" - viņa, ar asarām acīs izvelk.
Kas viņi ir?
Es atraujos no viņas glāstiem un viņas sejā parādās baiļu pilns skatiens.
"Ak, Den, viņa mūs neatceras!" - viņas acīs sariešas asaras. Mazā meitenīte apķer sievieti un maigi to glāsta.
Nespēju pārmīt ne vārda. Vai es viņus pazīstu?
"Lēra, mīlulīt, lūdzu saki, ka mūs atceries." - vīrietis, ar cerību pilnu skatienu, lūkojas uz manis.
Es nesaprašanā un bailēs lūkojos atpakaļ.
"Nolāpīts! Sasodītās zāles!" - vīrietis dusmās spārda akmeņus.
"Lēra, lūdzu nāc mums līdzi. Tu te sasalsi līdz nāvei!" - sieviete raudot izspiež.
Es saņemu viņas roku un nedroši pieceļos. Kailās pēdas ir gluži nejūtīgas un es nokrītu. Vīrietis mani panem savās stingrajās rokās un nes mani uz nezināmu vietu.