Mīlas viļņos

2.nodaļa

Mēs sēdējām pie galda un malkojām kafiju. Es atteicos no kafijas, taču saņēmu siltu krūzi ar karsto šokolādi.
Viņi saka, ka ir mani vecāki, bet es tam knapi ticu. Bet varbūt tā arī ir?
"Saulīt, tu mūs neatceries zāļu dēļ, bet drīz tu jau attapsies. Mēs tev to apsolam." - sieviete jeb mana mamma saka un noglauž manu vaigu.
Mazā, piecgadīgā meitenīte, ar vārdu Penija, saņem manu roku un ved uz augšstāvu.
"Es tevi aizvedīšu uz tavu istabu. Mēs vienmēr abas tur labi pavadam laiku." - stāsta Penija.
Viņa paver durvis un man paveras pasakains skats. Interjers pildīts pasteļrozā un baltā krāsā. Viss liekas tik maigs un drošs, taču tajā pašā laikā man liek justies vēl nedrošāk kā iepriekš.
Mēs iesēdāmies gultā, un Penija no atvilktnes izņem mazu kastīti. Kastītē iekšā ir vairāki mazi dzijas kamoliņi. Vina izņem divus un nogriež lielu gabalu.
"Tu jau laikam neatceries kā jāpin pīnītes, taču tev paveicās, jo pirms šī negadījuma tu man iemācīji tās pareizi pīt." - viņa izteiksmīgi stāsta.
Penija padod pāris nogrieztus dzijas gabalus arī man. Pēc pāris rādītajiem piemēriem mēs sākam pīt bez apstājas. Nemaz grūti nebija iemācīties, bet tas gan jau tāpēc, ka to spēju agrāk.
"Es nobijos, kad naktī tevi neredzēju gultā." - viņa bēdās noburkšķ.
Meitenes balss ir tik maiga un mīļa, gluži kā mammai. Es pasmaidu un noglaužu viņas vaigu.
"Es nezinu kāpēc tas notika un kā tas notika, bet es centīsos to vairs neatkārtot." - es saku un apskauju Peniju.
Mēs turpinam pīt. Istabā dzirdams ir prieks un smiekli. Beidzot es biju sajutusies droši, vismaz šeit, sēžot gultā ar Peniju, klausāmies viņu stāstām par mūsu kopējiem piedzīvojumiem un leļļu drāmām. Līdz vakaram mēs nosēžam šeit un jau esam sapinušas vairākas pīnītes, un sagatavojušas diegu nākamajai reizei.
"Vai man tev parādīt kur kas nolikts?" - Penija vaicā.
"Domāju, ka ar to pati tikšu galā, bet ja vajadzēs tavu palīdzību, tad noteikti tevi pasaukšu." - es atbildu.
Mēs saskatāmies un līksmi pasmaidam viena otrai. Penijas smaids ir tik silts un jauks. Abos vaigos ir redzamas bedrītes, kas viņu pataisa vēl mīlīgāku.
***
Penija jau ir aizgājusi, bet es tā arī paliku sēžot gultā. Piegāju pie loga un apskatīju ārpasauli. Braitona ir ļoti skaista. Nespēju iedomāties, ka kādreiz, pirms ieņemtajām zālēm, es šo vietu pazinu kā savus piecus pirkstus.
Uz palodzes ir maza kastīte. Es paveru to vaļā. Viņa ir pilna ar sapītajām rokassprādzēm. Visas ir tik atšķirīgās un oriģinālas.
"Lēra, vakariņas ir gatavas!" - vecāki iesaucas.
Es aiztaisu kasti un nedroši dodos uz vakariņām.
Tā saucamais tētis ir pagatavojis makaronus ar ceptiem zaļajiem zirnīšiem un grieķu salātiem.
Penija nosper man dažus siera gabaliņus no salātiem. Mēs abas ieķiķinamies. Es pagriežu šķīvi viņai nedaudz tuvāk un atļauju viņai paņemt vēl dažus siera gabaliņus no salātiem.
Vecāki pasmaida. Viņi izskatās laimes pilni.
"Jauki, ka jūs turpiant saprasties." - mamma saka un velta mums mīlestības pilnu skatienu.
Vakariņas nu ir paēstas. Palīdzu vecākiem visu uzkopt un novākt, un tad dodos atpakaļ uz savu istabu. Vēlos uzzināt vairāk par sevi.
Es atveru skapi. Tajā rindojas kleitas, svārki un blūzes pareizā krāsu secībā. Plauktos ir tas pats. Augšējie plaukti ir pilni ar mākslas piederumiem. Laikam jau es esmu ne tikai perfektcioniste, bet arī gleznotāja.
Zem pakārtajām drēbēm ir daudz apavu un kastes. Augšējā kastē ir brilles. Paņemu vienas un pie spoguļa piemēru. Man tās patiešām piestāv. Pēkšņi pamanu, ka man uz deguna un vaigiem rindojas mazi, gandrīz vai neredzami vasarraibumi. Nolieku brilles atpakaļ un aizveru skapi.
Apskatot galdu, es pamanu dienasgrāmatu. Tā nav parasta. Tā ir mana, kurā es esmu aprakstījusi savas dzīves gaitas. Neuzdrošinos to vēl lasīt. Nolēmu to izdarīt kādu citu dienu. Dienasgrāmatai blakus atrodas mans klēpjdators un viedtālrunis. Tos es arī neaiztieku.
Apstājos pie grāmatu plauktiem. Tajās rindojas vairākas grāmatas. Virs vienām rēgojas uzraksts 'lasītās' un virs otrām 'nelasītās'. Bēdas grauž sirdi. Tagad tās vajadzēs pārlasīt visas, jo es neko neatceros. Jūtos kā iekritusi bezdibenī. Nevienam nevajadzīga un pamesta.
Jūtu kā pār vaigu rit asaras un vēlāk jau upes. Iekrītu gultā un, klusi šņukstot, iegrimstu sāļajās asarās.