Diena pēc rītdienas.

4.nodaļa.

Ceļš šķita garš un grūts. Kājas sāpēja, tāpat kā atsistā galva un mugura lika par sevi manīt. Lai gan ceļš bija tikai 3 ar pusi kilometrus garš, šķita, ka ejam jau mūžību. Brets ik pa laikam uzmeta skatu uz savu rokas pulksteni, kas bija jau nobružājies un nedaudz iešķīdis.
- Drīz sāks krēslot. Mums vajadzētu pasteigties. Mēs nezinām kādi meža zvēri šeit slēpjas.- Brets saka un atkal iemet aci savā pulkstenī.
- Mums vajag atpūsties. Esam gājuši tālu ceļu. Un Harijs ir cietis.- Skots saka un nomet koferus zālājā.
- Mēs nevaram kavēties.- Es nosaku un palīdzu Skotam piecelties.
- Labi, dodamies.- Brets saka un mēs turpinām ceļu.

Līdz ar saules rietu mēs esam nokļuvuši pie nelielā koka namiņa, kuru pieminēja stjuarte.
Pa namiņa logu mani pamanījusi ārā izsteidzas Anija. Viņas kājas ir nobrāztas un mati joprojām ir pielipuši ar lapām, bet viņas šarms joprojām sajauc manu prātu.
- Harij? Kā tu jūties?- Viņa vaicā izņemot no manām rokām vienu no koferiem.
- Ir jau labi, paldies, Anij.- Es atbildu sievietei. Viņa velta man savu valdzinošo smaidu un pasteidzas ienest koferi namiņā, kamēr es tikpat kā knapi turos uz kājām. Galva pulsē, mugura sāp un kājas tik tikko var pacelt centimetru no zemes. Prātā šaudās miljoniem domu, tomēr neviena no tām nepalīdzēs mums izkļūt no šīs situācijas.

Kad esam jau sagaidījuši saulrietu un iepazinušies ar pārējiem trim izdzīvojušajiem, mēs apsēžamies, lai apspriestu rīcības plānu.
- Mums jāatrod kāds caur ko atrast glābējus.- Anija saka.
- Mans telefons ir sašķīdis, es šajā ziņā nevaru līdzēt.- Brets saka. Es atspiežu galvu pret sienu un pats nemanot ieslīgstu tumsā.
Anijas skata punkts.
Mēs runājam par to, ka mums pēc iespējas ātrāk jātiek prom no šejienes, līdz es pamanu, ka Harijs jau kādu laiciņu nav iesaistījies mūsu sarunās. Uzmetu viņam skatienu un saprotu, ka viņš ir zaudējis samaņu.  Es vairākas reizes saucu viņa vārdu itkā cerot, ka viņš mani sadzirdēs un pamodīsies līdz pie viņa pienāk seksīgā stjuarte un iepļaukā viņu.
- Ko tu dari? Tu muļķe esi?- Es uz viņu sabļauju, bet tad pamanu, ka Harijs vārgi atver acis. Viņš nopūšas.
- Mums visiem vajag kārtīgu atpūtu. Liecieties guļus, es sargāju.- Viņš saka, vārgi pieceļas un apsēdies pie loga atspiež pret to galvu.
- Es arī palikšu nomodā, ja nu tu atkal zaudē samaņu!- Es saku.
- Man gan šķiet, ka jums vajag atpūsties, jo no pirmās palīdzības jūs neko nesajēdzat!- Jaunā stjuarte saka.
- Kā tu uzdrīksties?- Es paceļu toni pret viņu.
- Anij!- Harijs mani apsauc.- Ej gulēt!- Viņš saka. Es apgriežu acis pret viņu un apgūlusies uz cietās dēļu grīdas ieslīgstu mērenā snaudā.
Harija skata punkts.
Es sēžu un skatos ārā pa logu līdz pie manis pienāk stjuarte.
- Tev vajadzētu atpūsties.- Viņa saka. Es pakratu galvu.
- Kādam ir jāsargā. Mēs nezinām, kam pieder šī mājiņa.- Es atbildu.
- Visticamāk kādam mežstrādniekam. Tā ir meža vidū.- Viņa čukst.
- Par to mēs neesam droši.- Es saku. Stjuarte nopūšas.
- Mani sauc Samanta Rubija. Pirms stjuartu skolas es dienēju.- Viņa saka. Es pavēršu savu skatienu pret viņu. Pasmaidu.
- Harijs Melborns. Biznesmenis.- Saku. Meitene iesmejas.
- Un man šķita, ka mana profesija ir muļķīga.- Viņa saka. Es pasmaidu.
- Esmu ceļotājs. Nekad nesēžu biroja krēslā un nekrāmejos ar dokumentu kalniem.- Es stāstu.
- Tad tāpēc es tevi tik bieži sastopu.- Meitenes sejā pavīd viegls smaids.