Diena pēc rītdienas.

2.nodaļa.

ANIJAS SKATA PUNKTS.
Nepaiet ne ilgs laiks,kad pieķeru Hariju apsēžamies man blakus.
- Tu esi cietsirdīgākā maita kuru pazīstu.- Viņš saka un noķer manu skatienu. Es pasmaidu.
- Ko es daru? Tikai pasaku taisnību.- Es valdzinoši atbildu vīrietim kuram tik tikko spēju turēties pretī.
- Es spēru pirmo soli, bet tu jau linčojies ap to tur!- Harija skatiens bija izmisis un tik kvēlojošs, ka vienubrīd pat likās- viņš varētu noraut man drēbes visu citu cilvēku priekšā. Tieši tas man viņā patika. Viņš bija gana pārdrošs, lai nodotos miesas kārei pat lidmašīnas labierīcībās, bet protams, tas norisinājās tikai un vienīgi viņa apmulsušajā prātā. Atbalstīju elkoni uz roku balsta un noliku savu zodu plaukstā viegli aizskarot lūpas, kas Hariju darīja vai traku.
- Kristiāns lūdza manu roku savu vecāku klātbūtnē.- Es novilku vērojotot vīrieša trīsas, kas  pārņēma viņa ķermeni, kad es sāku runāt. Viņš mani dievināja.
- Kristiāns nekam neder! Tas pierāda tikai to,ka viņš ir kārtējais memmītis,kas tādām kā tev šķiet ārprātīgi pievilcīgi.- Viņam sāpēja šie vārdi, tas bija viegli manāms.
- Kristiāns ir perfekts. Un viņš lūdza manu roku nebaidoties par to vai viņa ģimene to pieņems ar prieku vai ar dusmām.- Saputroju vārdus,kas mani mazliet nodeva, ka nemaz neesmu saderinājusies, bet tikai ķircinu Hariju, lai parādītu viņam, ka nebūšu mūžīgi pieejama.
- Tu pati dzirdi ko runā?- Viņš izmisis čukstēja un tad nenovaldījies pielēca kājās atstājot mani vienu un gandarītu. Puisis vai juka prātā manis dēļ, bet pat necentās palaist rokas, kā to mēdza darīt visu laiku šajos lidojumos.
HARIJA SKATA PUNKTS.
Atgriezos savā sēdvietā un manīju, ka Skots jau ir ieslīdzis saldā miegā, par spīti tam, ka pirmīt tik ļoti nervozēja. Ievēroju viskija glāzi savas sēdvietas dzērienu statīvā un vienā rāvienā to iztukšoju. Jutos tāpat kā iepriekš- sagrauts un iztukšots.
Piepeši lidmašīna strauji sāka drebēt un Skots vienā mirklī bija pietrausies. Izdzirdēju Anijas apslāpētos spiedzienus un nolēmu nekavējoties noskaidrot kādēļ šādas gaisa bedres, bet tiklīdz biju sasniedzis pilotu sapratu, ka palikt pirmajā klasē būtu bijis prātīgāk. Lidmašīna strauji tuvojās zemei un pilots bija labi daudz pārcietis. Uz viņa deniņiem vīdēja sārtas asinis. Stjuartes spiedza un steidzās brīdināt pasažierus, taču tas nemazināja attālumu starp mums un zemi, kas pietuvojās arvien ātrāk un ātrāk.
- Izpletņus! Ķeriet ciet izpletņus!- Nokliedzos paķerot pilota izpletni un iespiežot to rokās kādai glītai stjuartei. - Ir aptuveni 10 kilometri līdz zemei, aši!- Es kliedzu. Visi sāka ķert savus izpletņus un steidzās tos laikus uzvilkt. Es paķēru Aniju aiz rokas un atvēru lidmašīnas avārijas izeju. Uzspiedu sievietes pierei ašu skūpstu un izgrūdu viņu no lidmašīnas. Viņas spiedzieni atbalsojās manās ausīs, bet vismaz viņa nu ir glābta. Steigšus izgrūdu pāris cilvēku un beidzot lēcu arī pats. Kritu vien mirkli un drīz vien skaļais troksnis lika manai galvai pārplīst. Lidmašīna bija nokritusi un iekšā bija palikuši vēl vairāki tūkstoši cilvēku. Es slāpēti nokliedzos, kaut zināju, ka vairs nekas nebija līdzams... Biju izglābis vien pāris cilvēku un tad egoistiski izlēcis pats, nolemjot pārējos mokošai nāvei.
- Ak, mans Dievs!- Aiz muguras klusināti sadzirdēju kādas jaunas sievietes balsi. Es pagriezos un vaigs vaigā uzlūkoju vienu no stjuartēm. Mana redze bija tik aizmiglota no kritiena, ka nespēju salūkot neko vairāk par viņas stjuartes banti ap kaklu. Dzirdēju šņukstus un dzirde pazuda pavisam. Klusējot iestājās tumsa manu acu priekšā. Es biju atslēdzies.
SAMANTAS SKATA PUNKTS.
Vīrietis, kas tikko bija izglābis manu dzīvību nekustīgi gulēja zālājā kādu 200 metru attālumā no degošās, sadragātās lidmašīnas. Izkāpjot no savas komforta zonas es ieliku savas rokas vīrieša padusēs un pavilku viņu pāris metru tālāk no lidmašīnas. Viņa roka šķita pamežģīta un no galvas pakauša daļas spiedās sārtas asinis. Samaņu viņš bija zaudējis ne ilgāk par piecām minūtēm. Papliķēju pa vīrieša vaigiem cerēdama, ka viņš modīsies, bet viņš nereaģēja. Tas manī raisīja zināmu paniku un es papliķēju stiprāk un tad viņa acis iepletās, kā ieraugot ko briesmīgu. Viņš palūkojās uz augšu notverot manu skatienu un tad atsāka mierīgi elpot.
- Paldies, tev!- Man pār vaigiem noritēja pāris asaru. Viņš mani savādi uzlūkoja un aizžmiedza acis.
- Kas notika?- Viņš salauzti vaicāja. Es noriju kamolu kaklā un ar pirkstu norādīju uz netālu esošo lidmašīnu. Viņš sarauca pieri un atkal uzlūkoja mani.
- Esmu egoists... Es gribēju palīdzēt viņiem visiem... Esmu egoists..- Viņš sevi nosodīja.
- Tu izglābi mūs... Tu darīji cik tavos spēkos,lai varētu izglābt arī sevi! - Es uzmundrinoši teicu uzsmaidot puisim atklājot bedrītes savos vaigos, kas bija iedzimts no mana nelaiķa tēva.
- Bet viņi... Viņu bija tik daudz.- Viņš saka.
- Es saprotu, bet tev tagad jādomā par sevi.- Es saku saklausot egoismu savā balsī itkā mierinot, kaut saprotu,ka šijā gadījumā tas nelīdzēs ne grama vairāk.
Mēs bijām knapi izglābušies no nāves un nu pat nezinājām, kur pie velna mēs esam nokrituši.