P.S. Mīlestība, vai ne?

Šartē, Francija, 2017. gada 2. janvāris

Parasti es savas dzimšanas dienas pavadīju kopā ar draugiem un ģimeni, taču šogad, tāpat kā pagājušogad, šī nebija parasta dzimšanas diena. Lai gan bija pagājis jau gads kopš mātes nāves, es nevarētu teikt, ka pilnībā biju atkopusies.
Jā, laiks dziedē, bet zaudējuma sāpes paliek, Tās nepaliek mazākas, vai neizzūd, Tu vienkārši pierodi pie tām un samierinies.
Kristofs jau no paša rīta man bija sagādājis pārsteigumu- Kurjers man bija atnesis 27 rozes- kas, man nokaunoties jāatzīst, likās diezgan banāli, taču ļoti mīļi no viņa puses. Bijām sarunājuši tikties vakarā, jo tikai 17.00 viņš ielidoja Francijā. Viņš, kārtējo reizi, bija devies uz kādu konforenci Londonā, un, par laimi, jau šodien atgriezās. Par laimi- jo es šo dienu ļoti nevēlējos pavadīt viena, vajadzēja novērst savas domas par notikušo pirms gada.

Lai arī Paulīnei biju apsolījusies, ka savu dzimšanas dienu es aizvadīšu nedomājot par to, ka šī pati diena, ir arī mātes nāves diena, es jau no rīta devos uz kapsētu, kur atstāju pušķi ar baltām mārtiņrozēm. Citiem kapsētas likās biedējošas, un daudziem nepatika tajās atrasties, taču ar mani bija tieši pretēji- man patika atrasties līdzās mātei, patiesībā, šeit es patvēros daudzos brīžos, kad man viss bija apnicis, bija kādas problēmas, vai arī es ļoti skumu pēc mātes. Nē, tas nebija gluži kā šausmu filmās vai drāmās- kāda jauna sieviete kapsētā, pēcpusdienas tumsā, viena pati raud pie mātes kapa. Es atnācu gan siltos vasaras vakaros, gan saulainos septembra rītos, un guvu šeit kaut mazliet mierinājuma un spēka. Man patiesi šķiet, ka šeit es saņemu mammas mierinājumu un atbalstu.

Vakarā, kad posos vakariņām, pārbaudīju e-pastu. Pirms trīs dienām biju pieteikusies kādam "jauno fotogrāfu" semināram Ženēvā. Biju nosūtijusi piecas bildes no dažādām fotosesijām, un beidzot biju saņēmusi atbildi:" Priecāsimies Jūs, Amēlija Buvjē, redzēt Ženēvā! Uz drīzu tikšanos 8. janvārī!"
Beidzot kāda iepriecinoša vēsts! Noteikti par to būs jāizstāsta Kristofam.
Ieskatījos pulkstenī, un sapratu, ka laika ir pavisam maz- Kristofs solījās atbraukt man pakaļ pēc sešiem, un nu bija jau 17.00. Ātri iegāju veldzējošā dušā, domājot par savu šī vakara izskatu- lai arī nebiju iedvesmota nekur doties, tomēr šovakar gribēju izskatīties labi. Nolēmu par labu tumšai, purpurkrāsas kleitai, ar samērā dziļu dekoltē, un melnām augstpapēžu kurpēm. Tā kā laika bija pavisam maz, atļāvu saviem dabīgi skruļļainajiem matiem brīvi krist pār maniem pleciem, izmantojot tos kā sildelementu (ak vai, meitenes matus tomēr bieži vien var izmantot savtīgos nolūkos..).
Kristofs ieradās īsi pirms septiņiem, un mēs gandrīz uzreiz devāmies ieturēt svētku vakariņas. Mašīnā, ceļā uz rostorānu, mēs tā īsti par neko nerunājām, lai arī nebiju viņu satikusi jau mazliet ilgāk kā nedēļu, mums, kā jau pēdējā laikā tas notika bieži, nebija par ko runāt. Viņu satrauca savas darba problēmas, taču es gaidīju, kad Kristofs beidzot painteresēsies par mani.

"Kristof! Man ir brīnišķīgi jaunumi!" es steidzos viņam izstāstīt pie vīna glāzes," pēc nedēļas es dodos uz Ženēvu!"
"Interesanti! Un, kāpēc?" Kristofs jautāja, drīzāk nevis patīkami pārsteigts, bet gan aizkaitināts.
Pāris vārdos izskaidroju situāciju un paziņoju par semināru, pati būdama ļoti priecīga.
" Vienmēr, kad beidzot esmu mājās, Tev pēkšņi uzrodas kas darāms. Jau pēc divām nedēļām es lidoju uz Norvēģiju, cerēju, ka šo laiku mēs varētu pavadīt kopā, taču izskatas, ka Tev radušies citi plāni."
Beidzot es patiesi sajutu viņa niknumu un neapmierinātību.
"Ja Tu kaut vienu reizi spētu priecāties arī par maniem mazajiem sasniegumiem, varbūt viss būtu citādāk. Varbūt tad es netieši nemeklētu veidu, kā pašapliecināties, un iegūt atzinīgus vārdus no citiem, un nemēģinātu piedalīties konkursos un semināros, kur mani atzītu profesionāļi," es aizkaitināta viņam atteicu.
"Tātad Tu gribi teikt, ka es esmu vainīgs pie tā, ka mūsu starpā pēdējā laikā rodas tik daudz nesaskaņu?" viņš pārsteigts jautāja," Vai tas biju es, kurš teica, ka nebūtu slikti, ja mēs šobrīd padzīvotu atsevišķi?"
"Ne jau vaina ir tajā, kurš ierosina padzīvot atsevišķi, Kristof. Vaina ir tajā, ka es no Tevis nejūtu pilnīgi nekādu atbalstu! Tu par mani vispār esi aizmirsis."
"Ak tā..." viņš agresīvi piecēlās," Tad jau Tu neapvainosies, ja es tagad braukšu uz savu dzīvokli."
Ar prātu es gribēju celties un skriet viņam pakaļ, kā jau es to biju darījusi visu mūsu attiecību laiku, taču dziļi sirdī es biju priecīga, ka viņš aizgāja. Es nejutos slikti, kā parasti. Man patiesībā bija vienalga uz kurieni viņš aizgāja, un vienalga, ka viņš izjauca šo samāksloti skaisto dzimšanas dienas vakaru. Beidzot es biju viena, un patiesi varēju netraucēti priecāties par gaidāmo semināru, un pati sevi paslavēt par to, ka beidzot, šī gada laikā būšu izrāvusies tālāk no Francijas.
Šis vakars, man jāatzīst, izvērtās ļoti jauks. Lai gan es viena pati vakariņoju kādā smalkā restorānā (sapņu dzimšanas dienas svinības, es nodomāju), es jutos ļoti labi. Parasti es sarkdama būtu skrējusi pakaļ Kristofam, domādama, ko par mums padomās citi, jo tas man vienmēr šķitis ļoti svarīgi. Nezinu, kas šovakar bija mainījies.
Ēdot saldo ēdienu- panna cotta desertu ar Bailey liķieri- es vēlreiz pārbaudīju e-pastu, lai apskatītu semināra veidotāju atsūtīto, ieteicamo viesnīcu sarakstu, un rezervētu sev kādu viesnīcu uz semināra laiku. Izšķīros par Les Armures hoteli, kas atradās ļoti tuvu semināra norises vietai.
Nobaudījusi vakariņas, es, lai cik ironiski neizklausītos, kā ierasts, samaksāju par vakariņām un devos uz dzīvokli. Tā kā Kristofs bija aizbraucis, man neatlika nekas cits kā izsaukt taksi. Kādu brīdi, braucot taksī un vērojot skaistās Šartē ieliņas, es iedomājos, ka varbūt būtu bijis prātīgi viņam piezvanīt un lūgt lai viņš nomierinās, un atbrauc pie manis.
Nezinu kas, bet kaut kas mani apturēja no šīs domas, un lika man pārdomāt. Tā vietā es piezvanīju Paulīnei, un teicu, ka aizbraukšu pie viņas, jo biju 5 minūšu braucienā no viņas mājām. Paulīne, lai arī pārsteigta, zinādama, ka šovakar vakariņošu ar Kristofu, bija priecīga, ka varēs apsveikt mani jau šovakar.