P.S. Mīlestība, vai ne?

Haifa, Izraēla, 2017.gada 5.janvāris

Pirmā aukstā janvāra nedēļa man atnesa vēl aukstākas atmiņas- Sāras bēres. Diena bija ļoti lietaina, pelēka, un pavisam atšķirīga no tām dienām, kuras atceros, dzīvodams Izraēlā. Gaidot jauno gadu, vēl pirms pāris nedēļām, es domāju par to, kā tad, ja Sāra patiesi izdzīvotu, mēs dotos prom no šejienes, un izbaudītu dzīvi ārpus mājām.
Ko nu par to, kopš Sāras bērēm bija pagājis jau vesels gads, taču vienīgais, kas šī gada laikā bija mainījies- biju es. Ne jau uz labo pusi, protams.
Šodien, pavadot kārtējo dienu mājās, man piezvanīja Eitans. Viņš ļoti vēlējās mani satikt, tāpēc ar pēdējiem spēkiem pierunāja mani ielaist viņu manā dzīvoklī, lai uz mazu brītiņu varētu aprunāties par viesnīcu.
Viesnīcas bizness, kopš manas brombūtnes, tika nodots Eitana- mana drauga un biznesa partnera- rokās. Nevarētu teikt, ka viesnīcai kopš tā laika klājās ļoti slikti, taču arī nekādi dižie panākumi nebija manāmi. Tieši tāpēc man nācās piekrist šīs dienas tikšanai ar viņu.

Eitans atbrauca ap 14.00, laikā, kad es parasti, vai nu miru nost no izsalkuma, vai arī ēdu kaut kādu mikroviļņu krāsnī uzsildāmo draņķi. Dzīvoklis, kopš es dzīvoju viens, bija pārvērties pilnīgā izgāztuvē, tāpēc ļoti negribēju, lai Eitans nāktu iekšā. Vienīgi Sāras istaba vēl joprojām stāvēja tieši tāda pati kā tad, kad viņa tajā pēdējo reizi tika uzturējusies.
Dzirdot skaļus klauvējienus pie durvīm, es ātri pieskrēju pie loga, lai atverot to veidināšanas režīmā mēģinātu glābt sasmakušo gaisu, pirms Eitans bija ienācis. Pa ceļam līdz durvīm, es ātri savācu ēdiena paliekas, un tad atslēdzu durvis.
Laikam izskatijos mazliet noelsies, jo Eitans jautāja: "Ēee, Tev viss kārtībā?"
Ne gluži, es gadu dzīvoju viens, neviens cits kā telefonu operatoru kompānijas par mani neinteresējas, un Tu man jautā, vai viss ir labi?
"Jā, viss kārtībā! Nu, nāc iekšā! Negaidīju Tevi tik agri," es noteicu.
"Jā, nolēmu atbraukt pusdienu pauzes laikā. Vakarā ieplānots braukt vakariņās ar Matildi un bērniem," viņš teica. Pēkšņi Eitana seju pārklāja neveikls skatiens. "Piedod."

Izlikos, ka es to nedzirdēju, un pamāju ar galvu uz mazās, nekārtīgās viesistabas pusi:" Ja atrodi tur kādu brīvāku vietu, droši sēdies."
Es atnesu kafiju, jo nešaubījos, ka tas varētu būt vienīgais dzēriens, ar ko pusdienas laikā nevarētu nošaut greizi. Eitans bija apsēdies uz dīvāna, tāpēc man atlika vien stāvēt kājās, jo viss pārējais bija pārāk aizkrāmēts, lai apsēstos.
"Tātad- kas par lietu?" es vaicāju Eitanam, vēloties, atkal ātrāk palikt viens.
"Atceries, kad pirms gada, vēl pirms visām nelaimēm, mēs apspriedām viesnīcas labā spārna rekonstrukciju?"
Es piekrītoši pamāju ar galvu.
"Tad nu lūk. Kopš tā laika visa šī ideja tika iesaldēta, taču nu ar to vajadzētu tikt galā cik ātri vien iespējams. Pārbūvi vajadzētu veikt līdz vasaras sākumam, citādi viesnīcas peļņa ievērojami saruks. Pretējā gadījumā, ja nesāksim ātri domāt par pārbūvi, sākoties vasaras periodam un tūristu pieplūdumam, mēs būsim spiesti izmantot tikai pusi no viesnīcas, kas savukārt ir vēl sliktāk," Eitans skatījās man tieši acīs, skaidrojot problēmu.
"Ko tieši Tu gribi ar to teikt?"
"Mums steidzami vajag parakstīt dažus papīrus ar būvfirmām no Šveices," Eitans vēl joprojām bažīgi skatījās man acīs.
" Bet ko Tu gribi no manis, Eitan?" es jutu kā sāku kļūt aizkaitināts.
"Saproti... Vienīgais, kas var parakstīt šos dokumentus esi Tu, tāpēc Tev nākošās nedēļas laikā vajadzētu doties uz Ženēvu."
"Tu ļoti labi zini, ka es vairs neapmeklēju pat pilsētas centru. Tu gribi lai es braucu uz Šveici? Aizmirsti," es biju ļoti aizkaitināts par Eitana ideju. "Noteikti ir kādi citi varianti."
"Protams, varu braukt arī es, bet tad mums šo dienu laikā ir jāpārraksta pāris dokumenti, lai man tiktu pieškirta pilnvara par paraksta tiesībām."
"Nu tad jau viss izlemts," jūtot spriedzi, kas bija pārņēmusi viesistabu es atbildēju," Es nu gribētu palikt viens. Paldies, ka atbrauci," vadot Eitanu uz durvju pusi es noteicu.
"Bet Samuel.. Ja nu Tu pārdomā, dod man ziņu. Tev nenāktu par ļaunu nomainīt vidi. Kopš Noa pazušanas un Sāras zaudējuma ir pagājis gads, Tev jāsāk dzīvot normāla dīve!" Eitans uzsita man pa plecu.
"Es padomāšu."
Durvis aizvērās un Eitans bija prom. Atvieglojuma sajūta pārņēma mani no galvas līdz kājām.

Vakarā es beidzot nolēmu salabot saplīsušās duškabīnes caurules, kas man nelika mieru jau nedēļām ilgi. Pirms dažām dienām biju gandrīz nopludinājis dzīvokli un tad biju nolēmis, ka reizi par visām reizēm man jātiek ar šo mazo incidentu galā. Pie reizes nolēmu, ka pārbaudīšu arī visas pārējās caurules un vadus, ko sen nebiju darījis, un tā vienā brīdī attapos pie Sāras istabas durvīm. Ieejot iekšā, mani pārņēma tā pati nospiedošā sajūta, kas vienmēr bija jūtama šeit. It kā Te kāds vēl joprojām dzīvotu, es nodomāju, skatoties uz skaistajiem leļļu plauktiem, un pasaku tēlu grāmatām. Pieejot pie rakstāmgalda, es ieraudzīju karti, kuru mēs ar Sāru bijām rūpīgi pētījuši, kad domājām par to, kādas valstis varētu apskatīt.
Šveice, es nobraucu ar pirkstu pār putekļaino karti. Ko Sāra teiktu par šo galapunktu? Domāju, ka viņa būtu sajūsmā, ja uzzinātu, ka mēs apmeklētu Ženēvu. Noa kādreiz bija bijusi Ženēvā, un rādījusi Sārai bildes no ceļojuma. Izskatījās patiešām skaisti, īpaši Ziemassvētku laikā.
Varbūt tomēr Eitana piedāvājumu derētu apdomāt? Kaut kādā ziņā jau viņam ir taisnība. Tā sēžot mājās es tiešām jūku prātā.

Bija plkstn. 1.00 naktī, un es joprojām prātā apsvēru, vai vajadzētu piekrist Eitana piedāvājumam.
plkstn. 1.17 es viņam nosūtīju īsziņu:
Eitan, es apdomāju Tavu piedāvājumu vēlreiz. Es lidošu uz Ženēvu.