8.nodaļa

240 27 2
                                    

Treisijas skatpunkts.

Nezināju, ko darīt. Varbūt atbildēt, bet varbūt tomēr necelt. Es nolēmu pacelt.
- Čau mazā!!- to pateicis, es sapratu, ka viņš pa šiem gadiem nav mainījies un kā es ar viņu varēju būt kopā?
- Ko tev vajag?- es uzreiz ķēros pie lietas.
- Pat nesasveicinies.- to pateicis, es jau sāku dusmoties.
- Da saki, ko tev vajag!!- es jau gandrīz kliedzu telefonā.
- Labi, labi. Esmu Ņujorkā un esmu noilgojies.- to pateicis, es biju kļuvusi ļoti dusmīga.
- Zini man kaut kā vienalga.- tā bija pilnīgākā taisnība. Es nometu telefonu un gāju gulēt. Eitons izbojāja man noskaņojumu. Priekš kam viņš man zvanīja?

Pamodoties es jutos kā no jauna piedzimusi. Viss nogurums bija pazudis. Šodien bija sestdiena un uz skolu nevajag. Bet es nezinu, ko darīt?
Pabrokastojusi un izdarījusi visu rīta rutīnu, es apģērbos sportiskā stilā un grasījos jau iet ārā, kā pie durvīm kāds piezvanīja. Paskatoties actiņā, man iepletās acis no šoka. Kā viņš uzzināja, kur es dzīvoju.
- Es zinu, ka tu esi mājās,- Eitons ar smīnu sejā pateica. Viņš vēlreiz piezvanīja- es neiešu prom, kamēr tu neatvērsi šīs sasodītās durvis.- to pateicis viņš sāka jau dauzīties pie durvīm.
Es atzīšos, man ir bail un es nezinu ko darīt. Ātri paņēmu telefonu un zvanīju Olijam, bet viņš neatbildēja. Bija palicis tikai vēl viens cilvēks, kuram zvanīt bija pat nedaudz neērti, bet man nekas cits neatlika. Es uzspiedu"zvanīt". Jau pēc trim pīkstieniem viņš atbildēja.
- Čau Treisij.- to pateicis, es pateicos Dievam, ka viņš atbildēja.
- Kriss lūdzu palīdzi, viņš dauzas pie durvīm.- to pateikusi, es jau sāku trīcēt no bailēm un jutu, kā asaras jau atrod ceļu pār maniem vaigiem.
- Es jau braucu. Never vaļā durvis!!!- to pateicis, viņš nometa klausuli, bet es pie durvīm noslīdēju uz zemes un sāku pilnībā trīcēt. Kā viņš mani atrada? Ko viņam no manis vajag?
Pēc 5 minūtēm dzirdēju, kā aiz durvīm sāka kāds runāt, tas runātājs bija Kriss. Bet es nedzirdēju, ko tieši viņš teica, bet kaut ko nopietnu, jo Eitons tajā pašā brīdī aizskrēja, ko kājas nes. Es strauji atvēru durvis un ieraudzīju Krisu, kurš noraizējies skatījās manās acīs. Ne par ko nedomādama apķēru viņu cieši, cieši un jutu, kā jauns asaru vilnis traucas pār maniem vaigiem. Kriss glāstīdams manus matus, čukstēja: "Viss kārtībā, esmu klāt. Viss būs kārtībā."
Pēc kāda brīža es nomierinājos un atlaidu Krisu no ciešā apskāviena.
- Kas viņš ir?- to pateicis, viņš cieši ieskatījās man acīs.
- Tas bija Eitons, mans bijušais puisi. Es nezinu, ko viņš no manis gribēja. Eitons vakar man bija zvanījis un teicis, ka ir šeit Ņujorkā un ilgojas pēc manis. Es uzreiz nometu klausuli.- to visu pastāstījusi Kriss bija nedaudz savāds.
- Vai tad viņš tikai viens?- to paprasījis, es paraustīju plecus,- Viņš bija kopā ar kaut kādu sievieti, gadiem ap 35-40. Bet savādi viņa līdzinājās tev, vaibsti bija tieši tādi paši.- to pateicis, es biju lielā šokā.
- Tā bija mana māte...

CiešanasWhere stories live. Discover now