Ciešanas

9.nodaļa

Mani pamodināja gaisma, kas nāca no logu puses, tāpēc man neatlika nekas, kā vien celties. Šodien bija otrdiena un uz skolu es negāju, tāpēc ka es reāli saslimu, jo nebiju gulējusi pēdējās divas dienas. Izdarot rīta rutīnu gāju uz viesistabu un apsēdos dīvānā, ieslēgusi televizoru, paņēmu telefonu un ieslēdzu to. Neviens nav zvanījis. Man bija ļoti slikti gan fiziski, gan emocionāli. Es nespēju, ja viņi ir atgriezušies, tad pagātne var atkārtoties.
Pēkšņi izdzirdēju klauvienus pie durvīm, piegājusi pie tām, pamanīju, ka tas ir pastnieks. Atvērusi durvis viņš sasveicinājās un atdeva man adresētu vēstuli. To atvērusi es atpazinu rokrakstu. Tas bija Eitons, kurš rakstīja.

" Sveika. Treisij es to nerakstu, lai kārtos tev kaklā. Man paprasīja to izdarīt tava mamma. Bet drīz viņa būs mana sieva. Jā tu visu pareizi izlasīji, mēs drīz precamies un drīz tev arī būs brālis. Mēs sagājām kopā pēc tavas aizbraukšanas un es neko nenožēloju. Bet tava māte grib, lai tu būtu mūsu kāzās, tāpēc es rakstu tev šo. Tu tiec aicināta uz mūsu kāzām. Tās būs pēc diviem mēnešiem. Tāpēc atnāc. Tas laikam arī viss, ko gribēju teikt. Tātad atā."

To izlasot es pat nejutu, kā acīs sariešas asaras. Es ļāvu tām ar straumi tecēt pār saviem vaigiem. Es nezinu cik ilgi es tā nosēdēju varbūt minūtes, varbūt stundas. Bet tagad esmu nomierinājusies. Tieši tajā pašā brīdī, kāds piezvanīja pie manām durvīm, bet ejot manās acīs viss sāka tumst un galva palika tik smaga, kas vairs nespēju noturēties, bet pienākot pie durvīm es tās atslēdzu, bet nepaspēju atvērt, jo man palika ar vien sliktāk. Es vairs nevarēju izturēt un vienkārši kritu. Jau gaidot, ka atsitīšos pret auksto grīdu, sajutu stipras rokas noķerot mani.
- Ak mans Dievs, Treisij!!!!- tas bija Kriss, bet es vairs nespēju noturēties un ļāvos miegam, kurš vilka mani ar vien dziļāk. Pēdējais, ko jutu, tās bija Krisa stiprās rokas, kuras mani pacēla.