Ciešanas

17.nodaļa

       Treisijas skatpunkts.

Bija pienākusi jauna diena un es negribīgi izvēlos no gultas. Veikusi rīta rutīnu, gāju gatavot brokastis. Šodien ar Krisu bijām sarunājuši tikties pie skolas, bet pēc tās aiziet uz mūzikas ierakstu studiju. Pāēdusi izmazgāju traukus un devos uz skolu. Izgājusi no mājas mani gaidīja nepatīkams pārsteigums. Cik bieži viņi var mani aiztikt.
- Sveika.- Eitons to pateicis, iešķībi pasmaidīja, bet māte pamāja.
- Jums ir kāds teicis, ka jūs protat rītus bojāt?- es sarkastiski pateicu. Viņu "smaidi" apdzisa.
- Tu kādreiz vari aizmirst, kas notika tad? Es esmu tava māte!- to pateikusi, es vienkārši aizsvilos no dusmām.
- Tādu nekad neaizmirst! Un kā tu vari teikt, ka esi mana māte! Tu pa šiem gadiem par mani necik neinteresējies! Tu piekrāpi manu tēti un necik pat nenožēloji! Tu neteici nevienā šajā brīdī, ka tu kaut ko jel nožēlo! Tāpēc es pat netaisos tev piedod, tāpēc ka tu nesper nevienu soli pretī! Es tev devu iespēju pateikt toreiz kafejnīcā, bet tu tikai runāji par tām sūda kāzām un par to, kā es atļaujos tā ar tevi runāt!- to visu izkliedzot, es turpināju mierīgā tonī runāt,- Tu pat nespēj iedomāties, kā pēc visa šī es cietu. Tu vienmēr biji solījusi, ka mēs visu dzīvi būsim kopā. Un tu Eiton! Tu neesi labāks! Tu ne sūda neesi vērts!- visu pateikusi, es uzgriezu muguru un gāju.
- Parīt ir kāzas!- māte to izkliegusi, stāvēja uz vietas un pēdējo reizi atskatījusies uz viņiem, gāju uz skolu. Pār manu vaigu noritēja asara. Pēkšņi mani apskāva. No sākuma es biju šokā un neko neapjēdzu, bet sapratusi, ja tas ir Kriss, es vienkārši apķēru viņu un sāku raudāt.
- Kāpēc viņi tā rīkojas?! Kāpēc vienmēr mani sāpina?!- raudādama pateicu un Kriss sāka glāstīt manu galvu.
- Es nezinu. Turies! Es zinu cik ir sāpīgi, kad tevi nodod tev ļoti tuvs cilvēks.- to pateicis, es mierīgi atrāvos un paskatījos viņa acīs.- Jā mani arī sāpināja.- to pateicis, viņš ar īkšķi noslaucīja asaras no maniem vaigiem un uzsmaidīja.- Tikai ne tik mokoši man bija. Mana māte bija pametusi mūs neko nepasakot, tad es arī cietu, bet vēlāk pēc gada man tēvs pateica, ka māte aizbrauca prom, lai izārstētos. Viņai bija ļaundabīgs vēzis, bet tagad viss ir kārtībā. Drīz arī tavā dzīvē ienāks laimes stars.- to pateicis, es gribēju pateikt, ka manā dzīvē jau ir tas vienīgais laimes stars, kurš man vajadzīgs, bet es baidījos, ka viņam esmu tikai draugs nekas vairāk, tāpēc apķēru viņu cieši cieši.
- Eu Kriss. Varbūt šodien neejam uz skolu un uzreiz tagad aizejam uz mūzikas ierakstu studiju?- to pasakot, viņš pasmaidīja.
- Gribam nobastot?- to pateicis, viņš viltīgi pasmaidīja, bet es pamāju,- Nu labi, bet pēc tam aiziesim kaut kur, uz kādu kafejnīcu?- viņš pajautāja un es vēlreiz pamāju.

Viņš vienmēr atnāk īstajā brīdī, bet drīz arī pienāks brīdis, kad man nāksies viņam atklāt savas jūtas, jo es vairs ilgāk nespēšu klusēt.