K & G

PROLOGS

''Kaliste Tedvinova, tu esi apburošākā meitene, kādu es esmu saticis. Tavas smaragdzaļās, kaķa acis vajā mani jau divus gadus. Tās dienas,kuras kopā pavadījām ārzemēs, tās naktis, kad mēs uz dažām stundām aizbēgām uz otru pilsētas pusi, jo tev bija bail, ka tevi vecāki nesapratīs. Es biju ar tevi, tu biji ar mani. Vienmēr. Ceru, ka tu jūti to pašu, ko es. Mana mīļā pelēkmate, man ļoti patīk tavs uzvārds, bet es labprāt to nomainītu. Mīļā, vai tu precēsies ar mani?'' Niks nometās uz viena ceļa un turēja rokās tumšu, samta kastīti, kuras vidū spīdēja mazs, zelta gredzentiņš.

Viņš strauji elpoja, jo baidījās, ka tomēr varu nepiekrist. Šo runu viņš gan jau gatavoja kādu nedēļu, jo daiļas runas nav viņa stiprākā puse. Nika ģimenes skatiens pievērsās mums. Tie priecīgie, šokētie un satrauktie skatieni mani smacēja, tāpat kā paša Nika caururbjošais skatiens. Šīs bija Nika deviņpadsmitās dzimšanas dienas svinības un viņš tās grasījās sabojāt ar, iespējams noraidītu bildinājumu? Es vēlējos noģībt. Lūdzu, lūdzu, lūdzu, lai tikai man nebūtu jādod atbilde. Ja pateikšu nē, mani nogalinās Nika ģimene, bet ja pateikšu jā - mani nogalinās mana ģimene. Par laimi es biju izprasīju Nikam, lai viņš uzlūdz manu labāko draudzeni Sīliju, jo zināju, ka jutīšos viena starp viņa daudzajiem ģimenes locekļiem. Es jautājoši paskatījos uz draudzeni. Viņa tikai smaidīja, jo negribēja pateikt, ko nepareizu.

''Jā, Nik, jā!'' es iespiedzos, jo man nebija izvēles.

Niks atviegloti nopūtās un piecēlies kājās uzvilka saderināšanos gredzenu uz mana zeltneša. Viņš mani aši noskūpstīja un paskatījās uz ģimeni, kas mums lēnām tuvojās un birdināja laimes asaras. Viņa mamma mūs abus cieši apskāva un iečukstēja manā ausī, ka lepojas, ka es būšu viņas vedekla. Pārējie arī nāca mūs apsveikt. Pat Nika attālā māsīca, kas gandrīz vispār nepazina Niku bija sajūsmā un nevarēja vien beigt mūs apskaut. Vienīgi Sīlija stāvēja nostāk un, kad es beidzot tiku ārā no cilvēku pūļa, atstājot Niku vienu, nostājos pie draudzenes.

''Mums jārunā,'' viņa čukstēja un vilka mani uz ārdurvju pusi.

Mēs nonācām koridorā pavasara zābaku ielenkumā un Sīlija pielika roku pie pieres.

''Ko pie velna mēs tagad darīsim?'' meitene izmisīgi staigāja šurpu turpu.

''Mēs?'' īsti nesapratu par ko viņa runā.

''Nu kā, ja tavi vecāki uzzinās, viņi noraks mūs abas. Tevi, par to, ka tu esi saderināta tik jaunā vecumā, ar čali, kurš viņiem nepatīk, bet mani, par to, ka ļāvu tev to darīt. Nolāpīts, par ko tu domāji?'' Sīlija runāja tik ātri, ka es knapi sapratu, ko viņa teica.

Šķita, ka Sīliju patiešām biedē mani vecāki.

''Nomierinies,''es ievilku meiteni vieglā apskāvienā.