K & G

C h a p t e r 1

Maigie saules stari klīda pa manu istabu. Bija tikai seši no rīta un es biju gandrīz gatava skolai. Vecāki miegaini izslīdēja no savas guļamistabas un noburkšķēja labu rītu. Jau biju paspējusi izdzert divas milzīgas krūzes savas iemīļotās tējas un biju enerģijas pilna. Uzrakstīju Sīlijai, kaut gan zināju, ka draudzene vēl guļ, jo viņas modinātājs skan tikai divdesmit minūtes pirms iziešanas no mājas. Sēžu uz augstā virtuves krēsla un lūkojos ārā pa plašo logu. Noliecu galvu un saņēmu matus augstā zirgastē un izveidoju mezglu. Vēl trīs nedēļas līdz skola beigsies un pienāks mans izlaidums. Pagaidām vēl nezināju, ko darīšu un tas mani dzina stresā.

''Ko tu dari?'' mamma jau bija sakopusies un ienākusi virtuvē sāka taisīt kafiju.

''Domāju, ka man varbūt vajadzētu iziet ārā un pafotogrāfēt,'' pagriezos un nopētīju mātes bikškostīmu.

''Es neredzu jēgu tavai fotografēšanai. Tu izmeti tādu naudu nejēdzīgas kameras dēļ,''

''Es nelūdzu tev mani saprast, tikai lūdzu, savu negatīvo viedokli paturi pie sevis,'' nopūtos.

''Tev jau pavisam drīz būs deviņpadsmit gadi. Tu nenopelnīsi iztiku ar kaut kādām fotogrāfijām,'' mamma apsēdās galda galā.

''Mamm, lūdzu, nesabojā manu rītu. Es zinu, ka tu negribi, lai es šeit dzīvoju līdz trīsdesmit gadiem, bet ne tagad. Lūdzu,'' es pagriezos pret galdu atstājot logu sev aiz muguras un noslēpu seju plaukstās.

''Un vēl tas puisis...viņa vecāki uzskata, ka tas ir tik mīlīgi, ka esat kopā, jo viņiem ir svarīgāka mīlestība par karjeru. To var redzēt pēc viņu noplukušās mājiņas. Tu esi pelnījusi, ko labāku,'' māte iedzēra malku melnās kafijas.

''Māt!'' es izdvesu,''Viņu sauc Niks, beidzot iemācies viņa vārdu!''

Es izskrēju no virtuves un koridorī ieraudzīju tēti, kurš vilka kājās glaunās, darba kurpes.

''Neklausies viņā. Šodien viņa liekas uztraukta. Bet tomēr, labāk nesteidzies domāt par Niku, domā par sevi,'' tētis uzsmaidīja un paņēmis jaku meklēja mašīnas atslēgas un mazā galdiņa.

''Tu neēdīsi brokastis?'' domīgi lūkojos uz tēvu.

''Diemžēl nē. Šodien sanāksme sākas agrāk un es jau gandrīz kavēju. Atā! Mīlu,'' tēvs izskrēja pa durvīm.

Izvilku telefonu no džinsu kabatas. Bez četrdesmit minūtēm septiņi. Es aši paņēmu foto kameru un izskrēju ārā. Es nezināju ar ko sākt. Nobildēju debesis ar sīkajiem mākonīšiem, kādu ziedošu koku un zāles stiebrus. Es ieraudzīju Sīliju un ieskrēju mājās pakaļ skolas somai.

''Atā!'' iekliedzos un aiztaisīju aiz sevis smagās ārdurvis.

Kārtīgi uzliku mugursomu plecos un skrēju līdz gājēju celiņam.

''Čauu!'' Sīlija mani cieši apskāva un mēs gājām uz skolu,'' Kur ir gredzens?''

''Labi noslēpts lādītē,'' pasmaidīju,''Neko neteicu.''

              ***

''Jā?'' ar rādītājpirkstu apklusināju Sīliju un atbildēju Nika zvanam.

''Sveika, mīļā,'' Nika balss ieskanējās telefonā.

''Sveiks. Ko vēlējies?''

''Neko īsti. Vienkārši gribēju dzirdēt tavu balsi,''

''Man tevis arī pietrūka, Nik,'' es iesmējos un palūkojos uz Sīliju.

''Tu neparādīji gredzenu vecākiem, vai ne? Un neko neizstāstīji?''

''Protams, ka neko neteicu. Nik, tu viņus pazīsti. Es nevarēju. Es gribētu izstāstīt...'' Niks mani pārtrauca ar klusiem smiekliem.

''Tev nav jāattaisnojas, saulīt. Es viņus patiešām esmu iepazinis šo divu gadu laikā. Tu pastāstīsi, ja būs īstais laiks, es saprotu. Es gribēju zināt vai tev viss labi. Man laikam jau jāiet. Atā, līgaviņ'' Niks mīļi sacīja.

''Atā, līgavaini,'' uzsvēru pēdējo vārdu un ieslidināju telefonu atpakaļ bikšu kabatā.

''Ak, mīlestība,'' Sīlija smējās.

''Man ir līgavainis, bet tev pat nav drauga. Vai arī ir un es kaut ko nezinu?'' vēroju kā Sīlija lēnām ēd piparmētru saldējumu.

''Mana mīlas dzīve nav tik interesanta kā tava, Kalij. Neizsmej mani, lūdzu,''

Mēs smējāmies un gājām uz māju pusi. Kāds vīrietis nāca mums pretī pa ietvi un ātri no jakas kabatas izvilcis telefonu mūs nobildēja. Viņš uzņēma vairākus kadrus un centās mums ātri paiet garām.

''Atvainojiet?'' es pagriezos un cerēju, ka vīrietis arī pagriezīsies un paskaidros savu darbību, bet viņš ātrā solī attālinājās no mums.

''Ei, kas tas bija? Nāc atpakaļ! Vai arī tev nav dūšas? Es tūlīt pat atņemšu tev to telefonu, ja tu, maniak, neizdzēsīsi tās bildes!'' Sīlija kliedza un skrēja pakaļ vīrietim.

Zināju, ka nav iespējams meiteni apturēt, tāpēc vienkārši skrēju viņai līdzi. Vīrietis nesāka skriet. Pat tad, kad mēs nostājāmies viņam priekšā.

''Tu nedzirdēji? Es atņemšu tev telefonu,'' Sīlija zemā balsī draudēja.

Vīrietis klusēja un mierīgi gāja uz priekšu. Mēs gājām atmuguriski cerot, ka nepakritīsim un vērojām vīrieša seju. Vīrieša seju klāja plāni bārdas rugāji. Viņa acis bija jauneklīgas un gaišas. Sejas vaibsti bija pavisam miermīlīgi, tie pavisam neatgādināja maniaku.

''Kas tu esi?'' Sīlijai tomēr bija bail pielietot spēku.

''Georgs Klejs,'' vīrietis diezgan ausgtā balsī atbildēja,'' Es meklēju jaunas sejas,''

''Jaunas sejas? Ko tu dari ar sejām?'' Sīlijai aizsitās elpas.

''Modeles. Es meklēju modeles kādām drēbju zīmolu un citu firmu reklāmām,'' vīrietis nopūtas.

''Un mēs tad būtu tās modeles?'' es iesmējos.

''Es parādīšu šīs bildes priekšniecei un mēs izlemsim vai kāda no jums der par modeli. Bet šķiet, ka jūs būtu pārāk nenopietnas tādam darbam,'' vīrieša mierīgajā balsī jau bija dusmu pieskaņa,''Jūs šobrīd tērējat manu laiku,''

Sīlija pavirzijās uz malu un es darīju to pašu. Vīrietis aizgāja tālāk pa ietvi un mēs saskatījāmies.

''Iedomājies, mēs kļūsim par modelēm,'' Sīlija iespiedzās un sāka dejot.

''Kā tu zini, ka viņš nemelo?''

''Jauzmeklē 'Georgs Klejs' internetā un tas atbildēs tavu jautājumu vai viņš tiešām ir saistīts ar modeļu aģentūru,'' draudzene paraustīja plecus.