Crestfall

Jauns spēlētājs

Šodien Rūna gāja uz darbu vēlāk nekā parasti. Uz katra soļa muskuļi sūri iesāpējās, vairums zilumi jau bija pieņēmuši sulīgi zilu krāsu un izrotāja viņas rokas un dažviet arī seju. Pārsistajai lūpai jau bija izveidojusies jaunas ādas kārtiņa pa virsu. Viss ritēja kā parasti, vien cilvēki meta uz viņu dažādus skatienus. Tie bija grūti nolasāmi, ne nosodoši, ne pacilāti. Šķietami ieinteresēti. Diez gan kāda ir tā atsauce ko Meistars Siro par viņas veikalu ir uzrakstījis? Iebāzusi roku vestes kabatā viņa izvilka pāris akmens monētas, cerot, ka ar to pietiks vienam rīta laikrakstam. Viņa nezināja, kādu pirkt un cik tas maksā, jo lasīt šos papīrus neietilpa viņas dienas rutīnā, neskatoties uz to, ka nu jau viņa skaitījās kā sabiedrībā ietekmīgs cilvēks, un inteliģentu sabiedrības locekļu pienākums ir sekot visiem jaunumiem. Rūnai nepatika izšķiest naudu uz lietām, kas viņai šķita bezjēdzīgas un piebāzt galvu ar nevajadzīgu informāciju, to, ko viņai vajag uzzināt, viņa uzzināja citos veidos. Viņa piestāja pie kioska pirmajā stāvā un, nezinādama, kuru ņemt, nopirka gan Verglasas vietējās ziņas, gan vispārējos jaunumus. Viņai par prieku, tie neizrādījās dārgi izdevumi. Pasitusi papīrus azotē, viņa lēnām virzījās uz augšējo stāvu, kur atslēgšanu gaidīja viņas veikaliņš, ap kura skatlogu bija sapulcējies lielāks pūlis, nekā parasti darbadienas rītos. Viņai nākot tuvāk, pūlis sakustējās un kā vilnis viņas virzienā vēlās runu plūdums.
"Labs rīts Rūnmeistarien-"
"-sirsnīgi apsveicu ar nedēļas panākumiem-"
"-kad konkurss tiks noturēts?-"
"-kur jāpiesakās?"
Rūna mierīgi savilka apjukušu smaidu, ar pie paceltu roku izvirzījās baram cauri un ,slēdzot veikaliņu vaļā, uz skaļās masas fona salīdzinoši, nomurmināja: "Lūdzams atvainojiet, vēl atbildi nespēju dot, vēlams dodiet man mazliet laika šai rītā."
Viņa nostājas durvju ailē un pagriezās pret interesantu grupu un, nu jau skaļākā balsī, paziņoja: "Lūgums pieņemt atvainošanos, bet šodien slēgšu vaļā par vēl vienu stundu vēlāk. Man jāiet sakārtot lietas."
Ar to viņa durvis aizvēra un no iekšpuses aizslēdza. Ieturot mierīgu gaitu, viņa aizgāja otrpus letei un nosēdās un mazā ķebļa, salika kājas uz letes un atvēra pirmo laikrakstu, kas vēstīja par vispārējiem jaunumiem. Pirmo lappusi rotāja liels attēls ar Lordu Dalrē pašā vidū. Viņa sejā bija pieklājīgs, bet atturīgs smaids, viņš stāvēja stalti un paspieda rokas ar kādu citu tipu. Fonā bija industriāla tipa ēka, viņa to neatpazina. Virsrakstā vēsta, ka Lords Dalrē esot pārpircis kādu ražotni, kuras nosaukums šķita pa ausu galam dzirdēts no kāda Hārova stāstījuma. Tālāk nelasījusi, viņa pāršķīra lapu, un tur, labajā pusē, ar dzeltenu apvilkts, stāvēja neliels sludinājums. " Rūnmeistariene meklē asistentu. "Rūnas rūnas" īpašniece, un pašlaik vienīgā darbiniece, Meistare Rūna, meklē asistentu, kas spēs izpalīdzēt visās darba jomās. Veikals atrodas Verglasas augšējā stāva labajā spārnā. "Rūnmeistariene ir uzticams darba devējs, veikals ir profesionāls un piemērots karjeras izaugsmei." -Meistars Siro. Atlase notiek nākam pirmdien pusdienas laikā, aicināts atnākt ir ikviens, kas vēlas."
Īsi, kodolīgi, trāpīgi. Meistara Siro reklāma, ko viņš Rūnai apsolīja kā nedēļas nogales darba atalgojumu, bija izcila. Ja vien... Ja vien viņš viņu nebūtu smalki apšmaucis. Ar rūgtu vilšanos viņa nolika papīru uz galda un izvilka etviju no vestes iekškabatas, izņēma vienu cigareti, ielika starp zobiem, un ar mēles klikšķi tās gals aizsvilās. Rūna asistentu negribēja. Viņai visērtāk ir strādāt vienai, viņai nepatīk, ja cilvēki maisās pa kājām. Bet atteikt pasākumu viņa arī nevar, tas parādīs, ka viņa atsakās no Meistara Siro dāvanas, un iedomāties vilšanās un aizkaitinātības emociju sajaukumu, ko izstaros viņa aura nākamo reizi, kad viņi satiksies, jau pārdzina aukstus šermuļus pār viņas muguru. Ja viņa atteiks, tad tas arī apgāzīs viņas publisko imidžu. Nekas cits neatliks, viņa varētu vienkārši nodzīt viņas jauno darbinieku līdz brīdim, kad tas pats aizies. Bet ņemties vienu izvēlēties jau nozags viņas dārgo laiku. Viņa nopūtās un no viņas mutes izskrēja dūmu mākonis, viņa steidzīgi vilka plaušās jaunu dūmu vilcienu. Pēc minūtēm piecām, kad tabaka bija izzelēta, viņa atlikušo papīra filtru satvēra dūrē, kuras iekšienē tas sadega pelnos, un pacēla ziņu papīru, lai kārtīgi pārlasītu sludinājumu. Ejot tam pāri vēlreiz, viņas vēdera dobumā izveidojās riebums pret izvēlēto veikala vārdu. No sākuma "Rūnas rūnas" šķita smieklīga vārdu spēle, tagad, lasot tekstu, Meistara Siro intonācijā, tas šķita nožēlojami. Viņa iedomājas viņa tēlu, seju, kuru zem kapuces ēnām nemaz nevar redzēt, un nicinājumu, ko šī vienkāršā aina izstaroja. Viņa izlaida pirkstus caur rudajiem matiem, kuri pus vidū ieķērās un tālāk nekustējās, un piecēlās, lai meklētu papīru afišai. Nu labi, ja tu tā gribi spēlēt, tad es ar tevi saspēlēšu. Dirsa tāds, viņa nodomāja, un sāka rakstīt uz papīra konkursa atlases laiku, kuru viņa drīz izliks uz veikala ārējā skatloga.
Pirmdienas rītā pulkstens bija ierastais pieci no rīta, bet Rūna gulēja gultā, skatījās griestos un nezināja, kur likties. Vai iet uz veikalu un turpināt biznesu kā parasti? Bet tad viņa sajustos neērti, ja interesanti uz viņu blenztu un gaidītu pusdienas laiku. Viņa vienīgi var jau sagatavot papīrus, gadījumā, ja kāds beigās būs darbā ņemams. Tā nu iznāks neraksturīgi laisks rīts. Viņa piecēlās sēdus un pastiepa roku pa kreisi, kur stāvēja viņas gultai vistuvākā kaste. Pastūmusi vāku malā, viņa pabāza roku tās dziļumos un izvilka skārda bundžu. Tās saturā bija rupja maluma kafijas pupiņas, ar čaumalām un citām drazām, kas vizuāli liecināja par sliktas kvalitātes produktu. Viņa iebēra divas lielas tējkarotes krūzē, kurā bija nosēdumi vēl no vakardienas kafijas devas. Tējkannā vēl stāvēja vakardienas ūdens, viņa to pavirzīja uz krāsns riņķi. Rūna pavēra krāsniņas durvis, tās dobums bija tukšs, tik pelni izkaisīti plānā kārtiņā. Viņa pabāza plaukstu pa durtiņām iekšā, un no tās izšāvās uguns straume, ko viņa turēja augstā liesmā. Nākamais uzdevums bija manīt, kad ūdens sāks vārīties. Viņas tējkanna bija apdauzīta, un snīpītis, pa kuru tvaikam izbēgot vajadzētu celt troksni, bija salūzis. Uzreiz, kā ūdens šķietami uzmeta pirmo burbuli, viņa pārstāja laist uguni un pielēja krūzi pilnu līdz augšai. Pēdējais rīta kafijai bija tieši viena un viena ceturtdaļa tējkarote cukura. Pienu klāt viņa nelika, jo katru rītu iet pēc piena aizņem laiku, nekādas uzglabāšanas vietas mājā viņai nebija. Turklāt vēl, cilvēki nemēdz celties tik agri, cik viņa. Viņa arī nebija nekad redzējusi nevienu, kas Lignumā pienu pārdotu. Tas bija tāds zaļš ciems, iecienīta mājvieta visādiem necilvēku neradījumiem, varētu būt, ka tie, kas Lignumā dzīvo, atturas izmantot dzīvnieku produktus. Vispār, Lignumā daudzi nedzīvoja, ne cilvēki, ne citi rādījumi. Vispār, Rūnai kafija ar pienu nemaz negaršoja. Vispār, Rūnai viņas kafija nekad negaršoja. Tā bija absolūti briesmīga un nebaudāma, bet tas bija viņas rīta rutīnā, un, ja viņai rīta rutīnas nebūtu, viņa no gultas vispār nepieceltos. Brokastis viņa nekad neēda, tas tāds ieradums, kas saglabājies no senākiem laikiem. Turpat, kur stāvēja kaste ar kafiju bija arī sols, kas kalpoja kā rakstāmgalds, pie sienas tam pretī - mazs soliņš, kas kalpoja kā... par krēslu to viņai likās necienīgi saukt, tas bija vairāk nekā "paaugstinājums dibenam". Kafijas kaste kalpoja kā kafijas galdiņš. Savā stūrītī iekārtojusies, Rūna salika tintes spalvu kopā un ķērās pie drukāšanas. Saullēkta stari viņai nepastāstīs par laiku, jo viņas mājā logu nav, tiem vietas nav ne dēļ sienu šauruma, ne pārbāztības, kas valdīja viņas migā. Dažreiz viņa atkal sajutās kā prestižas mājas pārstāve, viņas kastu kaudzes bija viņas torņi, un viņa bija miskastes valdniece. Pulksteņu viņai nebija; lai gan laiks viņai bija dārgs, viņasprāt, pulksteņi to ierobežoja. Pusdienas būs tad, kad viņai sāks gribēties ēst. Un tā papīru kaudzēs aizritēs viņas rīts.
Viņa bija pārsteigta, ka cilvēku bija daudz. Viņa gaidīja, ka cilvēki būs daudz, bet nedomāja, ka cilvēki būs DAUDZ. Rūna parasti ir sociāls cilvēks, bet pienāk moments, kad daudz ir par daudz, ja tie visi ir jāizklaidē viņai. Cilvēki bija dažādi, pārsvarā jaunāki nekā vecāki, daži turīga izskata bet pārsvarā parasti. Dažas meitenes, bet pārsvarā vīrieši. Šķietami neviena necilvēka. Daži smaidīja, daži mīņājās nepacietībā, dažiem sejā bija slēpts uztraukums, visi tiešām dažādi, bet galvenais, ka DAUDZ, un tagad viņa vēl vairāk nezināja kur likties. Pirmā doma bija aizskriet pēc Meistara Siro un lūgt palīdzību to visu savākt. Bet lepnums neļaus viņai pat mīņāties tajā virzienā. Bija jāievelk elpa un jāsaspiež dūres un beidzot taču kaut kas jāsaka - viņa tur tā stāv un ielūkojas katram sejā jau kādu brītiņu, visur apkārt jau ir iestājies klusums.
Rūna izelpoja.
"Oho... Jūs esat... ļoti daudz!" Viņa starpā zem elpas mazliet nervozi pasmējās, "tiešām. Pilnas rokas ar izvēlēm."
Viņa nostājas uz platākām, stabilākām kājām, salika rokas aiz muguras, iztaisnojās, un uzreiz viņa, un viņas septiņu centimetru špiļkas izskatījās garākas. Sejas vaibsti no viļņaina apjukuma pārvērtās par akmenī cirstu asu skatienu, kas dūrās cauri katram, kura ceļā tas pagadījās. Lūpās vijās viegls, laipns smaids.
"Laba diena. Mani sauc Rūna, pēc Meistara Siro pēdējam atsaucēm šķiet, ka nu mani drīz varēsiet saukt par Rūnmeistarieni."
Runājot viņas acis pārgāja pār katru seju vēlreiz, viņa katram ieskatījās acīs: "Diez vai, ka kāds šeit ir atnācis nezinot, ko es daru, bet ja kāds tāds tomēr ir pagadījies, tad aprakstīšu manu nodarbošanos īsi un kodolīgi: es pati veidoju un pārdodu elementu rūnas. Kā jau nosaukums to pats sevi izskaidro, tās nav talismanu rūnas, tās ir rūnas, kas dod to īpašniekam neatņemamu varu pār kādu no astoņiem mums pieejamiem elementiem. Tā ir milzīga vara, ja vien zina, kā to likt lietā. Es rūnas pārdodu lētāk nekā tirgotāji, jo nekas netiek pārpirkts. Ja ir vēlme, pie manis var arī iegādāties sastāvdaļas, lai pats izveidotu savu rūnu. Man liekas, ka visi ir redzējuši kaut vienu rūnu nēsātāju, tāpēc neņemšu trīt vēl liekus vārdus."
Pa šo laiku, viņa izdomāja, ko liks viņiem darīt, teikumu pabeigusi, viņas lūpu kaktiņi pavilkās uz augšu. Meistars Siro tomēr atkal ir izrādījis izcilu attapību un devis Rūnai iespēju uz īsu brīdi iegūt DAUDZ darbaspēka par brīvu. Viņa demonstratīvi sasita plaukstas un sasvērās uz apavu priekšgaliem tik, cik vēl tie atļaujas: "Pirmā atlase! Mēs dosimies uz Sodusa tuksnesi, pakašķēsimies ar pāris iežu golemiem. Nemetiet jakas prom, alas ir vēsas! Par ieročiem neuztraucaties, alas ir resursu pilnas, esiet radoši un izdomājat, kā izdzīt dzīvību no golemiem. Tagad visi dodamies uz Verglasas centru, tur iesim caur teleportācijas kristālu, visi tiksimies Sodusa centrā." Pati, neņēmusi ne jaku ne darba drēbes, viņa pagriezās, lai dotos cīņā pret dzīviem iežiem tajā pašā tīrajā kreklā, vestē un smalkajos augstpapēžu zābakos.
Rūna viņus veda caur klajumu, kur stāvēja raktuvju ieeja, kuras malā vienmēr sveicinoši sēdus-guļus atradās kāda nelaiķa skelets (Hārovs reiz stāstīja, ka viņi tam sasēja kaulus ar diegiem, lai tas smuki stāvētu. Tāpat vien.) Viņi varēja arī iet no oāzes puses, kas būtu vieglāk, bet Rūnai likās, ka būtu jautrāk, ja viņi pacīnītos ar smiltīm un karstumu vispirms (lai gan Rūna pati ik uz soļa vēlējās pagriezties atpakaļ un iet caur oāzi, lai papēži neslīgtu smiltīs, bet citu ciešanas viņai deva vēlmi turpināt ceļu tāpat). Raktuves ejās viņus sagaidīja vēl guļoši skeleti, kurus gan kopā saturēja mirušo valdnieka lāsti. Kamēr garām gāja parastie ļautiņi, tie dusēja mierīgi.
"Es tālāk nevaru iet!" No alas ieejas sauca kāds vīrietis, kas uz kādu brīdi bija izbrīnā skatījies uz ieejas draugu.
"Kāpēc gan ne?" Rūna tam sauca atpakaļ.
"Tie tur mani gabalos saplēsīs!"
Viņa paskatījās uz vienu no apsūnojušiem skeletu karkasiem, un tad atpakaļ uz viņu.
"Žēl gan!-" bet tad viņa aprāva pati savus vārdus, "lai gan nē, atnāc rīt uz nākamo atlasi! Man noderētu kāds, kas ir saplēsies ar mirušo valdnieku!"
Vīrietis ņipri pamāja un pa smilšaino klajumu aizstampāja atpakaļ uz pilsētu.
"Vai varbūt ir vēl kāds, kas vēlas iet prom? Šodien atlase notiks vienkārši, jums būs jānodod ievāktie ieži, un pēc to daudzuma es atlasīšu tos, kurus gribēšu redzēt rīt."
Kāda sieviete, kura bija pievilkusi rokas cieši pie krūtīm, ar drebošiem vārdiem atvainojās un steidzās pievienoties vīrietim, kurš pirms pāris sekundēm aizgāja.
Ejot dziļāk, gaiss kļuva drēgnāks, tuvojoties alai, cilvēku karstie, uzsilušie ķermeņi dvesa redzamas elpas vēsajā gaisā. Jakas, kas pirms brīža bija nomestas nu steidzīgi atgriezās valkātāju plecos. Cilvēki ar platām acīm vērās alā, lai redzētu cauri tumsai. Rūna vadīja tos dziļāk alā un, apžēlodamās, šur tur aizšāva uguns liesmu ceļa gunij.
   Alas gājēji nonāca šauro eju galā, kur viņus sagaidīja tumšs, augstu klinšu ieskauts klajums alā. Cik vien tālu acis rādīja, šur tur bija manāmi akmens gabali, kuri bija nosēti ar sarkaniem, melniem, zaļiem un pat violetiem spīdumiem.
"Te nu mēs esam. Laipni lūgti mesties virsū visam, kas kustas. Es gan ieteiktu pieturēties pie kustīgiem ogļu masas gabaliem." Rūna mierīgā gaitā uzlēca uz kāda augstāka klints gabala un sāka raidīt uguns šautras uz golemiem, kas izskatījās pēc ļenganiem laukakmeņiem ar sarkaniem spīdumiem. Tie visi pēkšņi attapās un steidzīgi ņēmās virzīties pa klints augšu pirms Rūnas uguņi ņēma no tiem izsist to dzīvības. Šādi Rūna varēja mierīgi ielasīt sarkano rubīnu gabalus un pie reizes arī novērot, kā cilvēki tiek ar to galā. Daži bija izvilkuši dunčus, kuru malas tie ātri notrulināja cīņā pret akmens gabaliem. Citi, kam ieroči pa rokai nebija, ņēma citus akmens gabalus un ar tiem apmētāja golemus. Tā bija vispopulārākā metode. Augumā masīvāki vīrieši kāpa uz klintīm un no augšas leca virsū golemiem. Viņiem izdosies kaut ko panākt, ja veiks vairākus lēcienus, bet viņu kājas ātri paliks zilas. Ja tie savāktos kopā un visi lēktu uz viena, tad panākumi būtu lielāki, bet viņiem būtu problēmas ar iegūtās mantas sadali.
No kopējās masas atdalījās kāds garš tips, kurš ar veiklu skrējienu bēga no kāda dikti sadusmota ametistu golema. Rūna no šī skata saviebās, un apsvēra domu iet palīgā. Ametistu golemi ir visnegantākie, tos ir visgrūtāk nobeigt, un tie sit vissāpīgāk. Labu reizi Rūnai pašai ir sanācis dabūt pa galvu tik stipri, ka nākamajā dienā varēja tikai gulēt mājās un lūgties tam nežēlīgajam pasaules dievam, ka nav dabūjusi kādu nopietnu galvas traumu. Lai novērtētu situāciju, Rūna pārsviedās uz kādu tālāku klinti. Garkājis tuvojās šaurai alas vietai, ko Hārovam tīka saukt par savienojuma vietu. No sienas tecēja pazemes avotiņš, kas veidoja mazu dīķīti. No otras puses šad tad iztecēja kāda svaiga lavas plūsma. Svaiga masa bija nesen iznākusi, pa virsu bija plaisas, no kuras gailēja mežonīga savākta uguns. Bēglis acu nepamirkšķinājis veikli pārleca savienojumam pāri, atstājot Rūnu, kas no malas uz to noraudzījās, ar pavērtu muti. Ametista golems lēca tam pakaļ, bet savas masas dēļ tālu netika, un piezemējās tur pat lavā, aizsviežot lavas akmens gabalus pa gaisu. Tam cilvēkam tomēr veiksmes pietrūkst, un no gailējoša akmens gabala tas visu kāju izglābt nevarēja, gabals aizskāra viņa pēdas malu, un viņš izdvesa mokpilnu kliedzienu.
"Turi kāju ūdenī pie teces!" Rūna viņam uzsauca un nolēca lejā viņam palīdzēt. Viņa būtu uzreiz viņu atskaitījusi no kandidātu saraksta, par to, ka laida postā vērtīgus ametista gabalus, bet pašlaik viņai bija šī neveiksminieka žēl. Kad viņš bija noliecies, Rūna varēja uzlikt roku uz viņa muguras un piedāvāt jebkāda veida palīdzību, bet, kad viņš iztaisnojās, lai pateiktu, ka gan jau būs labi, Rūnai pat ar visiem papēžiem vajadzēja galvu paliekt stipri uz augšu, lai ieskatītos viņam sejā. Vīrietis bija vismaz metrus divus garš ar tumšiem, gariem, viļņainiem matiem un sāpēs šausmīgi saviebtu grimasi.
"Nu ja pats vari, tad pats," viņa paraustīja plecus un aizgāja atpakaļ uz alas dobumu, paskatīties, vai tur viss visiem labi. Alā jau sāka trūkt iežu kustoņi, cilvēki jau izskatījās piekusuši un apsisti. Kāda cilvēku grupa izlēma virzīties dziļāk alā, tuvāk savienojumam, Rūna tiem sekoja no mugurpuses. Tuvojoties savienojumam, viņa dzirdēja rosību. Kad skatam savienojums pavērās, viņa uz brīdi apstājas un atkal skatījās izbrīnā. Garais-matainais izmantoja savu atrašanās vietu savā labā. Viņš meta ogļu golemiem ar akmeņiem, sadusmotie golemi leca pāri savienojumam. Tie ir vieglāki nekā ametistu, tāpēc tie var pārlēkt tālāk, bet tāpat iekrist lavā. Bet tie krastam ir pietiekami tuvu, lai izlīstu un kājas atstieptu tur. Tad, gan jau, ka viņš pagaidīs, kad ieži atdzisīs un tad savāks ogles. Vispār, fantastiska taktika. Protams, ir daudz, kas var ar to noiet greizi, bet pārsvarā jau ģeniāla doma. Jaunatnācēji metās atdarināt šo ideju, uz otru pusi brienot caur dīķīti, bet tie ātri apdegs, jo ūdens, kas ir tuvāk pie lavas, ir pārāk karsts. Rūna to novērošanai atmeta ar roku, un atgriezās pie rubīnu golemu sišanas savā nodabā.
Dienas novakarē, kad ala bija iztukšota, tie atgriezās "Rūnas rūnās". Tie visi nodeva savus guvumus, un Rūna ātri atsijāja vismaz pusi kandidātu. Bija palikuši kādi padsmit, viņa neskaitīja precīzi cik.
"Apsveicu, un paldies, labs darbs, kas padarīts. Rīt tiksimies šeit pat ap šo pašu laiku. Iesaku ņemt brīvu apģērbu, kuru nebūs žēl samērcēt."
Viņa apstaigāja visus, apvaicājās par pašsajūtu, paspieda rokas un novēlēja labu nakti, tad aizslēdza veikaliņu un devās mājās.
Otrajā dienā Rūna cēlās kā ierasts, piecos no rīta. Rīta rutīna ritēja kā parasti, un viņa sāka jau atkal justies dabiski. Bet tomēr šo momentu paspēja apraut kāds pāragrs viesis pie veikala durvīm. Savilcies kamolā un miegā mazliet drebinādamies, pie viņas durvīm sēdus gulēja vakardienas vīrietis, kuram viņa pirmajam bija pateikusi, ka viņi vēl tiksies šodien. No tuvāka attāluma varēja secināt, ka par vīrieti viņu gluži saukt nevarēja. Viņš bija zēns, varētu būt, ka pat jaunāks par Rūnu pašu, kas tik bieži negadās šādā līgā (Zušio, protams, bija viens no šiem izņēmumiem). Viņa iegāja veikalā, iznāca ar savu mēteli, uzlika to viņam pa virsu un aiz pleca sapurināja. Zēns miegaini sakustējās, negaidot nekādu tālāko reakciju, Rūna sāka: "Ko tu pie velna dari te tik agri."
Zēns miegaini papurināja galvu, acis neatvēris: "Nomierinies, sievieeet-"
Viņš saņēma kniebienu ausī un pēc tam uzacī.
"AU! Nu ko baksties, ko vajag."
"Es tev jautāju, ko tu te tik agri dari? Parkā soliņi aptrūkās?"
Zēns beidzot atguva pietiekami maņas. Atverot acis, pirmā bilde tam priekšā bija aizkaitinātas rudmates seja.
"Rūnmeistarien, nevajag! Es tikai atnācu te tagad, jo es nezināju, cikos jūs pulcējat cilvēkus!"
"Un tu domāji, ka es būtu tik ļauna, ka visus sešos rautu kājās?"
"Nu vispār jau jā."
Rūna veikli pacēla plaukstu, lai viņam zvetētu pakausi, bet pusceļā apdomājās un viegli palīgoja galvu. Jā, viņam bija taisnība, viņa varētu būt tik ļauna. Viņa nolaida roku lejā: "Labi, ja tu nedzīvo kaut kur šausmīgi tālu, ej mājās un atgriezies ap pusdienas laiku. Paņem drēbes, ar kurām varētu iet mērcēties, iesim piekaut pāris nāras."
Zēns pieleca kājās un atdeva Rūnai viņas mēteli, runājot viņš mīņājās uz vietas: "Eee, ziniet Rūnmeistarien, ar nārām ņemties es arī nevaru."
Rūna mazliet apstulbusi pablisināja acis: "Ko? Kāpēc?"
"Nu ar nāru valdnieku es arī tā kā saplēsos."
"Pagaidi, kuru?"
"Nu... To galveno... To kas lielā okeānā viducī dzīvo."
Ar katru viņa teikumu Rūnas acis vēl plašāk pavērās un apstulbums sejā rakstījās vēl spilgtāk.
"Ko tad tu viņam tādu izdarīji!?"