Crestfall

Tavs klusākais paldies

Tāpat kā parasti, ''Rūnas rūnas'' darba dienu vidū nepieredzēja cilvēku pieplūdumu, un jau kuro reizi pēdējo mēnešu laikā, Nēvī atkal nācās nopūsties un no domāt ''labi, ka tā.'' Rūna tik tikko bija atgriezusies no kārtējā ceļojuma līdz tualetes podam pagrabā, un tagad ar galvu gulēja uz letes un ik pa laikam ievaidējās. Vismaz viņa centās atskurbt, viņš nopriecājās, pat tad, ja tas viņu padara par dārzeni, un viņa vairs nevar pastrādāt kā nākas. Tomēr, atceroties kā viņa izskatījās savos ''ekstāzes'' brīžos, nācās noskurināties un vēlreiz nopriecāties, ka labāk lai viņa ir šāda, nekā tāda. Pēdējā laikā aizvien vairāk viņš sāk rūpēties par izejmateriālu iegādi un apstrādi. Pat tad, ja bieži vien atskurbšanas brīžos viņa arī pievienojas palīdzēt, rezultāti nav diez ko spīdoši. Arī papīrus vairāk kārto viņš tagad. Tā tas sanāk, viņš strādā un uztur visu, viņa tikai maksā viņam un pērk un pa reizei ar trīcošiem pirktiem paņem no viņa kādu maizes gabalu. Viņš vēlētos, kaut spētu mācēt palīdzēt, bet jo vairāk viņš redzēja, ka Rūna to nodara pati sev, jo apātiskāks viņš pret viņu kļūst. Šķietami jānotiek kaut kam šausmīgam, lai viņš spētu izrauties un beidzot kaut ko darīt lietas labā.
Pēkšņi viņa spēji piecēlās (un kopā ar to, protams, arī nogrīļojās): ''Es eju mājās.''
Nēvī paskatījās uz viņu un sarauca pieri: ''Vai tev vajag kompāniju? Ar visu to, ka tu...''
''Nē,'' viņa atteica, apiedama leti un tuvodamās izejai, ''ceļš nav tāls, galā tikšu.''
Pirms viņš jebko spēja iebilst, viņa jau māja ar roku un taisīja durvis ciet: ''Ar mani viss būs labi.''
Durvis aizvērās. Nēvī atlika vien nopūsties un ieslīgt darbos, kamēr vien pircēji vēl nav pie apvāršņa. Vēl viena diena, kuras dēļ viņam pie algas tiks pielikta nesakarīgi pārāk liela summa.
No rīta veikals viņu sagaidīja aizslēgts. Viņš veica pirmo rīta nopūtu, un viņa sirds iegrima dziļākā apātijā, kad arī atslēgtajā veikalā nav nekādas zīmes par to, ka Rūna te būtu bijusi jau iepriekš viņa. Tas noteikti nozīmē to, ka viņai apnika vemstīšanās un galvassāpes, un viņa vakarā bija nolēmusi atdzerties magoņu vīna. Tagad viņa noteikti ir laimīga un gatava nākamajam vēmekļu vilnim. Viņš nolika mantas un atgriezās vakar iekārtotajā darbavietā pie rūnu apvalku kalšanas. Savs prieciņš tomēr bija, apkalt šķautnes bija viņa mīļākā darba daļa. Tas bija gluži kā kalt rotas. Viņam patika smalki izkalt katru sīkāko simboliņu un šķautņu apmalēm. Tas, kā zīmes ir iekaltas, nav no svara, jo efekts tāpat paliks tieši tāds pats. Rūna viņu mūždien lamāja par to, ka viņš šķautnēm pievērš pārāk daudz laika un uzmanības. Bet tagad Rūnas uz vietas nav, un viņš var darīt ko vien grib, cik ilgi vien grib.
Vakarpusē piestāja Zušio, kad abi bija kārtīgi iztērzējušies, bija jau pavēls vakars, un veikals durvis vēra ciet netipiski vēlu. Zušio bija panācis, ka Nēvī noskaņojums pavelkas uz augšu, un atvadoties viņš pat jutās tīri sakarīgi. Pie teleportācijas kristāliem viņš impulsīvi gandrīz jau izvēlējās Lignumu kā galamērķi, bet sevi pie tā pieķēris, apstājās. Ir jau diezgan vēls, viņa varētu tagad gulēt. Labāk būtu viņu netraucēt, rīt darbā viņš dabūs viņu redzēt labākā stāvoklī, nekā pašreiz. Ar šo pārliecību, viņš atkāpās no teleportācijas kristāla, piekāpa atkal, un domās izvēlējās galamērķi ''Blekvata''.
Arī nākamajā dienā galamērķī viņu neviens nesagaidīja. Par šādu pavērsienu viņš neuztraucās, tā mēdz gadīties bieži, bet šoreiz vakarā noteikti vajadzētu piestāt pie viņas, pārbaudīt, vai viss tiešām ir kārtībā. Ar šo domu galvā, darbs neritēja tik raiti, cik gribētos. Palika diezgan neērti ēst pusdienas vienatnē. Pēc pusdienām pilnībā neko vairs negribējās darīt, un tagad gan viņam pietrūka asas balss, kas viņu noskaldītu un pieliktu atpakaļ pie darba. Vakarā ienāca vairāki cilvēki, kas bija pa reizei iepriekš redzēti, bet neviens, ar ko parunāties. Vēlme komunicēties padziļinātāk bija lielisks dzinējs apciemot Rūnu, pat tad, ja viņš skaidri zināja, ka viņu sarunas sastāvētu no klusuma un fizisku sāpju vaidēšanas.
Vakars Lignumā bija vēss, tik vēss, ka pat Nēvī prasījās piedurknes nolocīt. Šāds klimats bija netipisks Lignumam, jo pat vējš nepūta. Viss bija pārāk kluss. Nēvī pieveica grūto ceļu augšup pa stāvajām kāpnēm klintīs līdz Rūnas mājoklim un trīsreiz pieklauvēja. No iekšas nāca absolūts klusums. Nēvī pieklauvēja vēl trīsreiz, bet klusums neatbildēja. No durvju apakšas nemanīja ne miņas no guns, un Nēvī vairāk nemēģināja klauvēt. Ja nebija gaismas, nebija Rūnas. Atlika vien saraukt uzacis un ar raizēs kņudošu vēderu iet mājās, kur pavadīt vairākas stundas bezmiegā un beigās noķert miegu uz pāris stundām.
Nākamajā rītā viņš atkal sēdēja pilnīgi viens un klusumā. Viņš nespēja koncentrēties, viņam pietrūka miega. Viņam nebija motivācija neko uzsākt, jo domas visu laiku atgriezās pie Rūnas un raizēm, ka tik viņš kaut ko bija pateicis ne tā, un vai viņa sev nav nodarījusi kaut ko ļoti sliktu. Diena pagāja nekādi. Vakarā piestāja Zušio, bet pēc tam, kad viņš atbildēja, ka Rūnu nebija manījis, Nēvī neradās liela vēlme turpināt sarunu. Nakts tika pavadīta pilnīgā bezmiegā.