Crestfall

Iespējams pirmais kontakts

Rūna sēdēja pie letes Oragis tavernā, laikā starp brokastīm un pusdienām. Caur lielajiem, platajiem logiem plūda iekšā gaiši saules stari, kas atdzīvināja tukšo telpu, kurā atradās tikai viņa un bārmene pie letes. Bārmene pulēja pēdējās glāzes no brokastīm un Rūna tukši skatījās uz rokām, kuras viņa lēnām apsaitēja ar tumšu novazātu marli. Viņa bija iegriezusies pavisam nesen un kabatā viņai gulēja trīs metāla monētas un ap divdesmit akmens monētām. Ar ciklopu šodien galīgi nedevās, tam nebija ne nauda ko zagt, ne noskaņojums tikt apzagtam. Un Rūnai pašai arī nebija noskaņojums nevienu piesist. Mājās Lignumā viņai bija viena zelta monēta, bet ar to, un vēl to, kas pašlaik ir kabatās, nepietiks, lai rītvakar apmaksātu īri.
   Bet viņai tas vairs neinteresēja. Visa motivācija censties izsisties bija zudusi, kad Vubbs viņai paziņoja jaunumus. It kā jau vajadzētu priecāties par viņu. Vajadzēja, jo uz Baigeitu kurš katrs nebrauc, tur tiek tikai tie, kuriem ir dabiskas dotības kļūt par magu. Un Vubbs vēl sevi pierādīja, jo viens pats rāvās vaiga sviedros un izveidoja sev tumsas rūnu. Tas tagad tāds modes kliedziens, censties pašiem izveidot rūnas, nevis meklēt un pirkt par dārgām naudām no tirgotājiem. Satiekot katru, kurš pie savas nesen ticis, viņa nopriecājās, ka viņai nenācās tam iet cauri. Viņa ar uguni ir bijusi jau tik ilgi, cik vien sevi spēj atcerēties. Vubbs brauks uz Baigeitu un izmācīsies un kļūs par stipru magu, un kad viņi satiksies, ja viņš kādreiz atgriezīsies Lignumā, viņam noteikti būs grezns apmetnis ar kapuci un kāds liels zizlis, un viņa sejā noteikti būs vieda skata vaibsti, nevis puiciski un jauni. Vismaz tā viņai likās, tā tas notiek Baigeitā. Viņa nezināja, kur tas ir, vai kā tas izskatās, tikai to, ka tā ir gandrīz vai kā visas pasaules sirds. Un tagad viņas vienīgais draugs brauc projām uz šo tālo un nezināmo vietu uz ļoti ilgu laiku, un viņa nezin, vai viņi vēl kādreiz satiksies.
   Istabiņa Lignumā dzīvoklī liksies vēl tukšāka, un nebūs iemesla pirkt kūkas lai uzaicinātu kaimiņu ciemos. Vai tagad arī vairs ir jēga apmaksāt īri, ja viņai vieglāk būtu meklēt kādu lētāku vietu? Lignums pavisam nav vislētākā dzīvesvieta...
"Klau, es te tā redzu, ka tu vēl apsien brūces, bet varbūt tu jau vari pasūtīt, un kamēr tu būsi pabeigusi, es tev arī jau būšu sataisījusi to, ko vēlies." Viņu no domām izrāva bārmenes balss. Rūnai slāpa.
"Kas jums ir no stiprajiem?"
"Pašlaik šaura izvēle. Miežu degvīns par desmit akmens monētām un zāļu bruvejums par metāla monētu."
   Zāļu bruvejums viņa nekad nebija dzērusi. Bet viena metāla monēta...
"Dodiet, lūdzu, to pirmo."
   Rūna ievilka gaisu un nosēja marli, tad paskatījās augšup uz leti. Tumša koka plaukti pie sienas bija pilni ar glāzēm, bet pudeļu vietā stāvēja tikai trīs pudeles, ceturtā bija bārmenes rokās. Koka plaukti bija svaigi, neapgrauzti un neapelējuši, arī lete un ķebļi bija labā stāvoklī. Vismaz atmosfēra bija ļoti patīkama, bieži negadās padzīvoties jaunbūvetā tavernā. Pie tam vēl, tā bija ceļotāju nevis pilsētas taverna, līdz ar to dzīvība parādījās tikai vakarā, un tā saaicināja visinteresantākos ļaužu pulkus. Vietas pietika visiem, tā bija varen liela celtne veselos trijos stāvos un vēl ar bēniņiem. Par istabiņu izskatu viņa gan neko nezināja, nekad nebija radusies iespēja kādu izmēģināt.
   Viņas priekšā ar ar klankši tika nolikta maza izmēra glāzīte ar caurspīdīgu šķidrumu. Tā bija lielāka nekā parastā šota glāzīte. Viņa tās saturu malkoja lēnām, pēc iespējas vairāk to izgaršojot. Garša bija minimāla, tikai stiprums. Lēts degvīns, tomēr gribas vēl.
Un kāda jēga vairs censties?
"Man lūdzu, to otru tagad," Rūna paziņoja līdz ko glāze bija tukša. Kad bārmene to paņēma un pagriezās pret letes otru galu, Rūna ķērās pie kabatas un ar sāpi izvilka vienu metāla monētu un pusi no akmens monētām. Šodienas centieni tūlīt viens divi tiks aizpūsti lai remdētu slāpes un sirds sāpes.
   Nākamā deva nāca lielākā glāzē, tas bija stiprāks un daudz, daudz garšīgāks dzēriens. Viņa centās to dzert lēnām, bet stiprums spieda to dzert pa lieliem malkiem. Starp mēģinājumiem baudīt dziru viņai nācās apstāties un saviebt seju un noskurināties. No malas viņa, gan jau, ka izskatījās pēc pusaudzes, kas pirmo reizi pieķērusies stiprajiem dzērieniem. Viņas ārējais izskats liecināja, ka viņa vēl varētu būt sabiedrības pabira, kas tikko sakasījusi pāris grašus ko nodzert. Un pašlaik, tas viss nebija tālu no patiesības, izņemot par dzērienu pieredzi. Veikli viņa tomēr piebeidza arī šo glāzi, vēderā un kaklā sēdēja riebums, bet tas noņēma domas no tā, cik nožēlojami viņa tagad jūtas. Cik nožēlojami, ka viens cilvēks, vienīgais draugs jaunā, svešā pasaulē, viņai liek tik traki pārdzīvot. Lai gan viens vienīgais, viņi tomēr nebija tik tuvi, kā Rūnai gribējās domāt. Viņai viņš bija vienīgais atbalsts, Vubbam viņa bija tikai laipna kaimiņiene. Kaklā sakāpa kamols un viņai nācās nošņukstēties. Ja deguns tek, tad vien jādzer vēl.
Bārmene tikai uz viņu noskatījās ar tādu kā nicinājumu, tādu kā žēlumu, tādu kā riebumu, ka    Rūna tik ātri pasūta jau trešo glāzi.
   Nekad viņa nebūtu domājusi, ka reiz viņas labākās drēbes būs gadiem novalkāti, cauri zābaki, no skrandām sašūts plandraks un nozagts krekls, viņa pasmietos. "Ja man būtu jāizdzīvo vienai," viņa dzirdēja četrpadsmitgadīgu sevi lepni sakām, "es zinātu ar ko sadraudzēties, lai iegūtu naudu! Drēbes dabūt ir viegli, un es tās noteikti turētu tīras! Tas taču ir tik viegli izdarāms! Es būtu labs klaiņotājs..." Viņa skumji pasmaidīja, kad pirksti ieķērās sapinušos, netīros matos, kad viņa centās tos izlaist caur tiem. Tā jau ir, mācās pats tikai no savām kļūdām, ne citu. Kur citi ņem naudu? Kur citi strādā...
   Viņa ierāva šļuku. Viņa nolēma vairs nedzert lai izbaudītu, bet dzert lai pielietos. Aiz tās glāzes sekoja vēl viena un pusdienas laiks. Pusdienas laikā sanāca cilvēki, kurus viņa vairs manīja tikai dēļ tā, ka troksnis sāka materializēties ārpus viņas prāta. Viņai cilvēki neinteresēja, viņai interesēja par pēdējām kapeikām nopirkt vēl vienu devu.
"Neticami, ka kāds vispār pērk to draņķi," caur ārpuses murdoņu un iekšējo haosu līdz viņai atpeldēja vārdu virkne, kuras nozīmē nenosēdās Rūnas apziņā. Jau atkal tukšā glāze, viņas priekšā peldēja pa labi, pa kreisi, pa labi...
"Ļauj uzsaukt tev ko labu"
Pēc brīža, kas viņai likās kā acu pamirkšķināšana priekšā parādījās vēl viena lielā izmēra glāze. Rūna beidzot pacēla galvu pret bārmeni un ar ieplestām acīm nomurmināja : "Man nav naudas vēl-vēlvienam..."
"Tu par to nemaksā," viņa pacēla roku un norādīja uz labo pusi. Rūnas galva un skatiens aizpeldēja līdzi pirksta virzienam un viņas priekšā izpeldēja iepriekš neredzēts, savāds stāvs, kas sēdēja uz ķebļa blakus viņai. Viņa spēja tikai skatīties uz viņu ar ieplestām acīm un neteikt neko. Doma par vēlvienu glāzi lika viņas vēderam sagriezties, bet dvēseles sāpes vēl nebija pilnībā nosistas, tāpēc viņa īsi pateicās un vienā rāvienā izdzēra visu. Viņai nācās piespiest plaukstu pie mutes un noliekties lai neatkorķētu visu vēdera saturu ārā. Kad elpa palika viegla un karstas siekalas beidza saskriet mutē, viņa iztaisnojās pret labvēli.
"...Es tev roku nedošu paspiest, bet mans vārds ir Hārovs."
   Rūna ieskatījās viņam sejā. Viņš neizskatījās gluži vecs bet gan... novecojis. Viņam bija grumbiņas šur un tur, bet viņas šķietami neiederējās. Viņa mati, biezā bārda un uzacis bija sniega baltumā, bet acu krāsa sarkana. Ja viņai nevajadzēja sevi vispirms iepazīstināt, viņa būtu ieminējusies, ka viņš viņai atgādina trusi.
"Ee-es," viņa samulsa, "es esmu Rūna."
"Prieks atkal satikties, Rūna," viņš pasmaidīja.
   Viņa vārdi viņas galvā neapstrādājās, jo viss bija nostājies pa vienam. Viena emocija, viens mērķis, viena doma - vajag pavemt.
Viņa pacēla rādītājpirkstu rādot "uzgaidi" un nožāvās no beņķa ar domu veiklā solī tikt ārā. Kājās atteicās un zem viņas izkusa biezpienā, pasaule viņas priekšā apmeta kūleni un tikai roka paklausīja pieķerties pie beņķa, lai nenobučotu zemi ar visu savu būtību. Zeme griezās viņai tā, ka atkal šķita, ka šis ir pēdējais, ko viņa redzēs. Viņa tūlīt mirs.
"Tā," pēkšņi viņa lidoja. Viņa lidoja tik spēji, ka likās, ka šāda ātruma izlidos cauri griestiem. Bet debesis nenāca tuvāk, tikai zeme vilka atpakaļ. Gaisā viņu turēja spēcīgs roku pāris.
"Ejam," un viņa peldēja cauri ļauzu burzmai, neredzēdama to skatienus pret viņu un viņu runas. Pasaulē pa tiesi ir trīs dimensijas, jo tikai tā viss spēja kustēties trīs virzienos. Pa labi, pa kreisi un uz priekšu.
   Sejā iecirtās vējš un galva pēkšņi pārplīsa. Kā suns izvests pastaigā padirst, zemapziņa uzreiz vadīja Rūnu uz ideālu vietu kur izkārnīties. Pati uz savām kājām viņa tika cik nu tālu no durvīm varēja, pārliecās un pārlaida pār lūpu visu izdzerto zdrazu. Pavēma un palika daudz labāk. Ja vēl varētu dabūt uzdzert ūdeni tad vispār varētu pati uz savām kājām noturēties.
Kā zinādams, Hārovs jau bija izstiepis roku ar ūdens blašķi.
"Tu tikai nenosmērē viņu ar vēmekļiem," Hārovs nepaspēja uzsaukt un nopūtās, kad rudmate jau ar abām rokām pagrābusi blašķi aizrautīgi dzēra ūdeni.
"Paldies," viņš pastiepa blašķi atpakaļ un notraucas ūdeni un vēmekļus nost no lūpām.
"Vai mēs paliekam šeit vai dodamies tālāk?" Hārovs viņai uzjsutāja. Viņa skatījās un izplūdušu dejojošo tēlu un secināja, ka viņš varētu viņu izmantot pavisam nepatīkamos veidos. Tas nebūtu gudri viņam sekot.
"Ejam." Viņa atbildēja.