Crestfall

Kultūršoks

Pirmā vieta, kur Nēvī ar Rūnu pusdienoja kopā bija maza, nenoslēgta letes tipa ēdnīca tai pašā stāvā, kur atradās veikals. Tajā dienas laikā tur apgrozījās tikai pāris garāmgājēji vai dīkdieņi. Ēdiens bija diezgan garšīgs, bet galvenokārt – lēts. Ēdienkarte sastāvēja no visādu paveidu makaroniem, gan zupās gan ar dažādām piedevām. Rūnas mīļākais ēdiens bija garie makaroni ar dārzeņiem, Nēvī gan izrādījās izlepis un pasūtīja garos makaronus ar tīģergarnelēm. Nenoliedzami, viņa bļoda smaržoja patīkamāk, bet Rūna spītīgi noliedza un nevelējās pirkt dārgākas un garšīgākas pusdienas. Tā kā ēdiens tiek uzņemt un drīz pēc tam arī izvadīts, tad ēšana ir diezgan nejēdzīgs pasākums, un Rūnai nepatika izšķiest naudu uz nejēdzīgām lietām. Šādas spīta iezīmes viņai ļoti palīdzēja kad pienāca laiks nokāpt no prestižas ģimenes statusa un kļūt par bezpajumtnieku kranci.
Bet ir daži ieradumi, kuri no bērnības ir iedzīti tik dziļi un sāpīgi, ka no tiem nevar atteikties pat tad, ja ēd appelējušu maizi un dzīvo viena cilvēka platuma istabiņā. Piemēram, galda manieres. Viņasprāt, pasaulē nav neviena attaisnojuma, kas ļautu tev nenosodītam ēst nevīžīgi un cūcīgi. Pat tad, ja esi piedzimis un uzaudzis zemākas kārtas ģimenē. Daļa no prestižuma sasniegšanas ir uzvesties prestiži, pat tad, ja drēbes ir salāpītas ar diegiem. Lai cik nabadzīgs tu esi, tu vienmēr vari atrast upi vai ezeru kur nomazgāties un izmazgāt drēbes. Arī matus var turēt vai nu cieši sasietus vai nogriezt, lai neizskatās briesmīgi. Lai gan pie šī apgalvojumam viņa cieši nepieturējās, viņai pašai absolūti riebās ķemmēt matus, un to darīja tikai tad, ja tiešām vajadzēja.
Un nu par vienkāršākajām galda manierēm Rūna sāka atcerēties pamanot, ka kaut kas nav kārtībā ar viņas jauno darbinieku. Cik viņi ir sastrādājušies gan veikaliņā, gan āra darbos, Nēvī vienmēr ir izrādījies diezgan aušīgs un neveikls. Rokas vienmēr tādas kā makaroni, nenoķer atslēgas, nomet tintes trauciņu. Kājas pilnīga mistērija. Tās viņu uz priekšu nes lēni un smagi, un aizķeras aiz stūriem un maziem traucēkļiem. Vispār viss viņa garums ir mazliet par garu viņam paša būtības. Viņasprāt, darba laikā Nēvī visvairāk traumas ir guvis no tā, ka atsit galvu pret durvīm un griestiem. Tomēr ir arī kāda laba iezīme. Rūna gan to vēl nav izpētījusi līdz galam, bet pagaidām šķiet, ka viņam ir ļoti meistarīgi pirksti. Pirksti spēj cieši satvert smalkus rīkus, ļoti akurāti un skaisti izgrebj simbolus metālā un nošķeļ metāla daļas. Viņš spēj nevainojami izvilkt diegu caur adatas aci un rokraksts viņam, vienkārši sakot, ir apburošs. Bet... bet tad kāpēc...
Kāpēc viņš tā tur to nolādēto dakšu!?
Rūna jau vairākas reizes ar acīm seko Nēvī rokai, kamēr tā cilājās augšā un lejā. Viņa pati bija cieši satvērusi dakšu un ar ieplestām acīm nespēja noticēt priekšā redzošajam. Rūna ir satikusi daudzus cilvēkus savā īsajā mūžā, bet pēdējo reizi, kad viņa redzēja kādu, kas šādi turētu dakšu, bija viņa pati tuvu piecu gadu vecumam (bet pat tad, bija labāka situācija nekā Nēvī, viņa vismaz dakšu dūrē turēja tā, lai paceļot ēdienu pret muti roka nebūtu neērti jāizloka uz āru). Viņas tēvs ar koka stieni bija kārtīgi viņai uzšāvis pa pirkstiem, kas ciešā dūrē saliecās ap dakšu. Tas bija vissāpīgākais šāviens pa pirkstiem, un pēc ilga laika pinkšķēšanas, viņa nekad mūžā dakšu vairs neturēja dūrē. Varbūt viņai arī tagad tepat uz vietas vajadzētu savam nekulturālajam darbiniekam uzšaut pa pirkstiem. Žēl gan, ka pa rokai nav kāds miets.
Varbūt ja viņa beidzot dzīvē pamēģinātu pieiet problēmai mierīgā un diplomātiskā veidā, kā parasti būtu jāattiecas pret sabiedrībā mazliet atpalikušiem cilvēkiem, nevis ar izteiktu agresivitāte, tas varētu nostrādāt labāk. Kā nekā, viņa bija pamanījusi, ka viņš cenšas izpatikties viņai. Ja Rūna ēstu kā pieklājīgs un kārtīgs cilvēks, varbūt viņš to pamanītu un no viņas iemācītos darīt to pašu.

Rūna iztaisnojās, manāmi ievilka gaisu un ar samiegtām acīm un skatu uz Nēvī pusi sāka ēst. Puķkāpostus un burkānus uzdūra pa vienam, lēnām sagremoja. Makaronus savija vienā kopumā un apakšā palika karoti, lai tie vienā veselumā nonāktu arī līdz mutei, un lai buljons nesulotos. Šo rituālu viņa atkārtoja vēl pāris reizes, bet Nēvī galīgi nepievērsa viņai uzmanību, tikai turpināja apmierināti skatīties un tiesāt savu porciju. Rūnas roka nolaidās un viņa turpināja ar sažmiegtām acīm vērot viņas asistentu.
Ar katru brīdi viņas asinis uzvārījās arvien karstākas un karstākas. Makaroni pa gaisu, buljons notek pa zodu, garneļu astītes atsitās pret vaiga malu. Dažu reizi viņš (nezin vai, par laimi, vai nelaimi) noslauka muti rokā. Bet tad, tomēr, trumpi visam uzliek skaļš, sulīgs ''šļurp'', iesūcot makaronus starp lūpām.
''VAI TU IZBEIGSI!?'' Rūna bija pielēkusi kājās un uzsitusi viņa rokai tā, ka dakšiņa ar visiem makaroniem aizlidoja projām un ar skaļu tinkšķi atsitās pret grīdu. Pat ēstuves īpašnieks izbijies pilnībā apstājās un beidza kult olu.
Ar deģenerātiem diplomātija nav iespējama. Vēl viens pierādījums tam, ka nāras nekad nevarēs būt vienlīdzīgas ar cilvēkiem.

Tai pašā nedēļā, pāris dienas pēc tam, kad abi pusdienoja atsevišķi, viņi kopīgi atgriezās ēstuvē. Nēvī bija diezgan ilgu laiku prātojis par to, kas tieši Rūnmeistarieni tik ļoti sadusmoja. Viņš pats jau bija pamanījis, ka dakšu tur savādāk nekā viņa virszemes draugi, bet viņš vēl tikai mācījās. Turklāt vēl, ja tā tiešām būtu bijusi dakšas turēšanas vaina, Rūnmeistariene būtu noteikti kaut ko ieminējusies agrāk. Viņa ir diezgan karstasinīgs tips un asi liek zināt par kļūdām uzreiz. Ja arī šoreiz viņa aizsvilās, tad galda etiķete noteikti nav izņēmums. Tad nu otrais secinājums bija par to, ka buljons traucēja. Tas pilēja no makaroniem gar dakšu gar visām malām un ēdot šļakstījās. Un Rūnmeistariene sacēla traci tieši tajā brīdī, kad buljons viņam aizgāja pavisam pa gaisu. Līdz ar to, pie visas vainas pilnīgi noteikti jābūt buljonam, un ēdienam ir vienkārši jāpieiet savādāk.
Zem ūdens galda etiķete ir daudz vienkāršāka. Ēdienreizes nav tik svarīgas, kā tas ir cilvēku dzīvē, nāras ēd tikai divreiz vai pat vienreiz dienā. Par ēšanu nav nekas ceremoniāls. Jūras augi un vairākas mazākas zivis ir viegli apēdamas, ēdiens nav jāsadala smalkāk. Zem ūdens nekas arī nevar nosmērēties, tādēļ nāras vienkārši ēd ar pirkstiem. Protams, ar saujām grābt un ēst ēdienu nav pieklājīgi, bet Nēvī nekad nebūtu redzējis, ka kāds tā izdarītu. Šķiet, ka tikai cilvēki mēdz rīt savu ēdienu, tā, it kā viņi no tā ātrāk remdētu izsalkumu, kas, neskatoties uz to, ka viņš cenšas atsvešināties no viņa karaliskajām saknēm, tāpat likās diezgan naivi un pat smieklīgi. Negrābt ēdienu ar saujām un neaizpeldināt viņu projām – tas arī ir viss, kas jāzina no nāru galda etiķetes. Arī svētkos uzklāti galdi nav tik svarīgi. Uzkodas, kādas tās ir cilvēkiem, tiek uzskatītas par izšķērdību un nevajadzību. Kāpēc gan lai tev būtu tik bieži jāēd, ja pietiek ar to, ka todien vienreiz jau paēdi? Nāras svētkus parāda izrādot savu greznumu, dejojot un runājoties. Tomēr nāru ēdienu paradumus nevar vainot uz kultūru vai sociālo naidu, vēlmi atšķirties no tik piezemētajiem un niecīgajiem cilvēkiem. Pēc tam, kad Nēvī sāka vairāk dzīvot pa virszemi, skābekļa biežāka cirkulācija plaušās un papildus slodze kustināt divas, diezgan vājas kājas, nevis vienu lielu un spēcīgu, raisīja lielāku apetīti. Lēnām arī viņš sāka ēst trīsreiz dienā un sāka saprast uzkodu vajadzību. Zem ūdens vis ir mazliet... negaršīgāks. Tur viss ir atkarīgs no tā, kā ēdiens garšo pats par sevi. Un pat tad, tas nav tik ļoti no svara, jo tas ko tu apēd tikai piedod papildus tekstūru un piegaršu sālsūdenim. Zemūdens brokastīs izvēle bija starp zāļainu staipīgu sālsūdeni vai zivjainu kraukšķīgu sālsūdeni. Uz virszemes turpretī, cilvēki jebkuru mēslu varēja pārvēst daudz garšīgāku nekā to, ko karaļi ēd zem ūdens. Cilvēki spēj to izdarīt gan ar to pašu jūraszāli, gan ar to pašu jūras sāli. Protams, tas nav dēļ tā, ka cilvēki kaut kur pierādītos pārāki par nārām. Viņu garšvielas vienkārši neaizskalo ūdens, viss, ko viņi noliek zemē, neaizpeld prom. Tas ir viņu pluss un mīnuss. Mīnuss, jo šāda izēšanās viņus mēdz ievest slinkumā un absolūtā neglītumā. Nārām nav neglītu pārstāvju. Visiem rokas un torsi sastāv no skaistiem, apaļiem muskuļiem, nevienam lieks, ļengans miesas gabals nepeld pa ūdeni. Nāras ēd veselīgāk un izskatās skaistāk, jo viņiem nav stulbas, nevajadzīgas galda etiķetes.
Rūnai un Nēvī priekšā nolika ēdienu šķīvjus. Šoreiz Nēvī bija paņēmis īsos makaronus un sēņu piedevas. Lai viss būtu pietiekami smalks, lai neatsistos pret muti, kad cenšas to vienā gabalā apēst. Viņš juta Rūnmeistarienes karsto skatienu atkal dedzinām caurumus viņa rokā. Viņš zina, ka viņa izmisīgi gaida, ko tad viņš darīs šoreiz. Nē, šoreiz viņš darīs savādāk, šoreiz viņš darīs tā, kā viņam liekas būtu loģiski un pareizi. Tā, kā viņam liekas, būs mazāk šmuces.
Nēvī, vēl joprojām juzdams Rūnas skatienu, nosvīda un lēnām pielieca roku bija bļodas apakšas. Rūna ar visu ķermeņa būtību sasprindzinājās un vēroja, kā viņa roka lēnām nolaižas līdz karotei. Viņa nevēlējās ticēt, ka arī karoti viņš tur tik ačgārni, tomēr viņa bija gatava maukt Nēvī pa pirkstiem, ja viņš pat pamēģinās saliek pirkstus dūres formā ap karoti.
Bet tā tas nenotika.
Nēvī sagrāba bļodas malas pie apakšas ar abām rokām, pacēla bļodas malu pie lūpām un nodzēra visu šķidrumu.
Rūnai vairs nebija ne vārdu ne domu. Viņa tikai noskatījās viņa darbībās ar nolaistiem pleciem, pavērtu muti un bezdvēseliskām acīm. Un tad, kad viņš beidzot nolika bļodu un muti noslaucīja delnā, doma piedzima.
Gan jau ka ir pagājis pietekams laiks, lai viņu atlaistu.