Šis skats it nemaz nelīdzinājās tam kas bija mūra iekšpusē, manas acis pirmo reizi mūžā redzēja tik daudz krāsu, un tādu krāšņumu, tādu gaismu. Zāle bija skaisti zaļa, un izskatījās ļoti mīksta, debesis tik zilas un ar tik baltiem un pūkainiem mākoņiem tajās. Puķes ziedēja krāšņi un, manās nāsīs iecērtās saldā puķu smarža. Es redzēju īpaši neko, bet tomēr visu ko nekad nebiju redzējusi.
Šis vairs nebija bērnu nams kas bija man aiz muguras. "Šeit man nebūs tik daudz sāpju cik bērnu namā."-Es nodomāju, un rāpos lejā no mūra. Vēl pēdējo reizi dzirdēdama aukles saucienus otrpus mūrim. Es izdzirdēju vārtus atveramies. Man bija tikai divas izvēles iespējas, ļaut auklei sevi noķert vai arī bēgt. Bet protams, prāts kavējās, bet tikmēr manas kājas jau bija devušās ceļā, tās mani nesa pa pūkaino zāli viegli, jo viegli, un svaigais atspirdzinošais gaiss sitās man sejā. Es biju aizsapņojusies, bet izdzirdēju aukli skrienam man aiz muguras... Viņa kaut ko bļāva, tikai nedzirdēju ko. Pēkšņi man prātā iešāvās doma, kāpēc gan lai es neuzrāptos kokā? Ar mūri man taču tas izdevās. Aukle ir apaļīga, viņai nevajadzētu varēt uzrāpties kokā. Es pieskrēju pie koka, kur man šķiet bija visvieglāk uzrāpties. Es sāku rāpties augšup, pie pirmā zara es jutu, ka kāds mani rauj uz leju. Es nobijusies apskatījos uz leju... aukle bija saķērusi manu kāju un vilka mani lejup. Es spārdījos, cenzdamās tikt vaļā no aukles. Es trāpīju viņai pa krūškurvi, viņa neatlaidās. Smagi elsodama viņa mani aicināja lejā. Es centos to ignorēt un rāpties augstāk. Taču aukle neatlaidās, viņa mani saķēra vēl ciešāk, un es spārdīdamās iespēru viņai pa seju. Es vairs nejutu roku ap manu kāju, biju tikusi vaļā no viņas. Nu es rāpos augšup cik ātri vien spēju, biju gandrīz pašā koka galotnē, es apsēdos uz zara, lai atpūstos. Taču aukle nepadevās... Aukle tā vietā lai padotos sāka purināt koku, es apķēros ap stumbru, nezinādama ko citu darīt turējos cieši. Laikam jau aukle nogura, jo pēkšņi koks stāvēja mierīgi. Es atviegloti nopūtos.
