Tas Redz

2. Nodaļa - "Kārtējā vilšanās"

Elīna ļoti satrūkās no stiprā tvēriena, un ātri apgriezās, lai redzētu, kas tas ir. Apgriežoties, viņa tomēr atvieglojumā nopūtās. Tā bija bibliotekāre. Sieviete jau gados, taču tik pat ņipra kā vienmēr.
- Es jau gaidīju tevi, ko tu meklē bērns? -, tantiņa draudzīgi vaicāja.
- Sveiki, es patiesībā vēlējos prasīt, vai jums būtu kādas avīzes vai izdevumi par 1984. gadu? Varbūt nezināt kādu atgadījumu kas tad noticis? -
- Protams, ka avīzes man būtu. Meklē tajā plauktiņā -, viņa norādīja uz blakus esošo brūno, apputējošo plauktu, kurš bija pilns ar vecām avīzēm. - Tikai pati gan es neatceros, ka tajā gadā kas tāds būtu noticis. -
- Paldies, Jums, kundze! -
Elīna paņēma kaudzi ar avīzēm un sēdās pie galda, lai tās izpētītu.
Pagāja jau divas stundas, un viņa nebija atradusi pilnīgi neko. Cerības jau sāka izsīkt, līdz pēkšņi meitene netīšām ieraudzīja avīzi ar uzrakstu "Dīvainākie un trağiskākie notikumi 1984. gadā" un vēl kādu rakstu kurā nosaukums ar lieliem burtiem rakstīts "Kā rodas ēnas - zinātniski izskaidrots".
"Vismaz vienā no šiem ir jābūt kaut kam par to", Elīna nosprieda. Viņa jau gribēja lasīt tos šeit uz vietas, taču paskatoties pukstenī, tas rādīja jau seši vakarā, tāpēc bija jādodas mājās.
- Vai varu tos paņemt uz mājām? Es atnesīšu pēc iespējas ātrāk, kad būšu izlasījusi. -
- Protams..ņem vien. Galu galā, kad būsi izlasījusi, atpakaļ vairs nevarēsi atnest. Paturi tās. -, sieviete pasmaidīja un pazuda otrajā istabiņā.
Taču Elīnai nebija laika pārdomāt to, viņai bija jāsteidzās mājās. Savādāk ğimene būs vakariņojusi bez viņas.
Kad viņa iegāja pa durvīm, visa istaba smaržoja pēc cūkas cepeša un kartupeļiem.
"Laikam jau tomēr paspēju uz vakariņām," Elīna nopriecājās.
Pirms ēšanas meitene piegāja pie mātes un tēva, un pastāstīja par avīzēm,
- Skat, ko es paņēmu! Es beidzot varēšu uzzināt par savu ēnu un atspulgu! Vai nav jauki? -, viņa nolika tās uz galda.
Māte paņēma avīzes rokā un izlasīja virsrakstus. Tad ar bažīgu skatienu atvēra vaļā pašu rakstu. Uzreiz viņas seja nobāla un pirksti sāka trīcēt. Arī tēvs izlasīja rakstu. Viņš izrāva sievai no rokām to, un iesvieda kamīna ugunī avīzes. Pat tēvs bija palicis sarkans. Māte sāka šņukstēt, bet pēc tam, paskatījusies uz meitu, jau kārtīgi raudāt. Vīrs viņu apsēdināja dīvānā un pats apsēdās blakām.
- K..Ko es tādu izdarīju? -, Elīna nesaprata.
Vecāki meitenei neko nepaskaidroja, likās, pat nedzirdēja viņas jautājumu.
Pirms Elīna vēl varēja ko pateikt, pa trepēm noskrēja vecmāmiņa un teica, lai Elīna iet augšā un ka viņa par visu parūpēšoties.
Iegājusi savā istabā, viņa apgūlās gultā un smagi nopūtās. "Kāpēc tā? Vai es kaut ko tādu pateicu? Pie kā vienmēr es esmu vainīga?"
Pa vaigu uz leju sāka tecēt karsta asara. Viena pēc otras. Pēc pāris minūtēm spilvens bija slapjš.
"Kāpēc vienmēr tā?", viņa nočukstēja.